Anda Līce: Kāpēc politiķi ir tik kāri uz aplamām un nebeidzamām reformām? 76
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Norvēģu rakstniekam Gabriēlam Skotam (1894–1958) ir brīnišķīgs romāns – sāga “Avots” par Norvēģijas dabu un zvejnieku Markusu. Rakstnieks izrādījies gaišreģis… “(..) ir divu veidu omāri, abi vienlīdz labi – labējie un kreisie, divi grupējumi, divas partijas, kas vicina spīles katra savā veidā. Visa atšķirība ir tikai ārēja. Abiem garšo treknumi, un abiem ir laba apetīte, abi medī vienu medījumu, un abi ēd to ar vienādu kāri. Tikai viens saķer laupījumu ar labo, otrs – ar kreiso spīli.”
Mīļie, tas taču teikts par mūsu politiķiem, kurus mēs pagājušajā rudenī ievēlējām Saeimā kā sabiedrības labākos pārstāvjus!
Skatoties 18. janvāra TV raidījumu “Kas notiek Latvijā?” par algu pieaugumu politiķiem, amatpersonām un sabiedriskajā sektorā, jādomā, daudzi meklēja sirdszāles, jo, kad tev jau ir astoņdesmit ar astīti, saproti, ka nesagaidīsi valstsvīrus, kuri būtu cienīgi par tādiem saukties. Tādu kaunu par savas valsts politiķiem es sajutu pirmoreiz mūžā laikam tāpēc, ka tagad viss notiek uz asiņainā kara fona.
Kameru priekšā sēdošie, it kā nekas nebūtu noticis, veikli virpināja nopulētus teikumus, tēloja nezinīšus un nevarīšus un atbildību uzvēla iepriekšējai Saeimai. Kurš šādus bezatbildīgus ļautiņus šodien varētu nolikt pie vietas? 2011. gadā bija tāds vīrs – Valsts prezidents Valdis Zatlers. Tagad tāda nav. Tagad arī laiks tam nav piemērots – pavisam netālu no mums notiek karš.
Varbūt tieši tāpēc daudzi grābj, ko var? Un tas viss laikā, kad Krievija plosa Ukrainu, krīze – pasauli, bet netaisnība – Latviju.
Cinisma kalngals ir Rīgas apgabaltiesas spriedums, kas par vainīgo Zolitūdes traģēdijā atzina tikai vienu apsūdzēto, bet pārējos attaisnoja. Tas liecina nevis par tiesiskuma, bet korupcijas uzvaru valstī.
Kāpēc politiķi ir tik kāri uz aplamām un nebeidzamām reformām? Pateicoties tām, te vieni, te otri var pakampt pa treknam kumosam. Ne velti kampēju klani rudenī tā rāvās pēc varas. Kārtējā reģionālā reforma ir sagādājusi kārtējo vilšanos.
“Jāmēģina birokrātiju savienot ar problēmu risināšanu,” tagad bezpalīdzīgi spriedelē bijušais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce. Cik ilgi mēs šādi mēģināsim? Lai ko arī kāds, žonglēdams ar skaitļiem, stāstītu, es ticu vienīgi tam, ko apkārt redzu. Tajos bijušajos novados, kas lēnām pārvēršas sūnu ciemos, valdošo gaisotni var sajust, pat neiedziļinoties statistikā.
Vienaldzība, atslābums un dīvaina nolemtība šodien valda arī manā kādreiz tik rosīgajā Cesvainē. “Kas notiek Latvijā?” ir ne tikai žurnālistu, bet ikviena Latvijas pilsoņa jautājums.
