– Jūs esat sadarbojies ar izcilākajiem Latvijas kino režisoriem Rolandu Kalniņu, Jāni Streiču, Oļģertu Dunkeru, Aloizu Brenču, Gunāru Cilinski. Kur īsti slēpjas labas sapratnes atslēga? 0
– Operatoram liela līdzība ar aktieri tādā ziņā, ka abus izvēlas režisors. Kur tā sazobe rodas, grūti pat pateikt. Manī joprojām ir ārkārtīgi lielas simpātijas pret Rolandu Kalniņu gan kā cilvēku, gan profesionāli. Ne pārāk sen atradu savas studenta laika piezīmes. Neko neesmu mainījis viņa vērtējumā. Šā izcilā meistara dzīvē bijušas dažādas situācijas, laiku un iespēju maiņas, bet Rolands Kalniņš manā uztverē palicis kā nemainīgi unikāla personība. Kad sāku strādāt Rīgas kinostudijā, mani vienmēr pārsteidza, kā Rolands Kalniņš nekad neko neaģitēja, bet vienmēr spēja noskaņot visu grupu kopdarbam. Man tas vienmēr licies brīnums, acīmredzot iedzimts talants, kur bija gan intuīcija, gan zināšanas, gan attieksme pret cilvēkiem. Ar citiem – kā nu ar kuru.
Skaita ziņā daudz esmu strādājis kopā ar Oļģertu Dunkeru, bet tā īsti sadarbība mani apmierinājusi “Tauriņdejā”, arī “Klāvā – Mārtiņa dēlā”, bet… Darba attiecības ir viens, taču cilvēciski kontakti tā īsti neveidojās.
– Pieminot filmu “Klāvs – Mārtiņa dēls, ” momentā acu priekšā neaizmirstamā epizode, kurā Elza Radziņa, pie stenderes atspiedusies, dzied par sievām, kuras kā vientulīgi vilki kauc, tik smeldzīgi, vēl un vēl… Vienmēr interesējis, kam pateicoties, šis kadrs ir tik ilgs, līdz ar to tik emocionāli iedarbīgs?
