Tēva zeme neļauj aizklīst pasaulē 0
“Latvijas Avīzes” lasītāju konkursā “Ko zinām par Lietuvu? “LA” dāvināto balvu par iekļūšanu sešu veiksmīgāko vidū ieguva arī Rīgas Tehniskās universitātes students Artūrs Lunģis (dzimis 1993. gadā), kurš dzīvo Aknīstes pagasta mājās “Uzkalni”. Cik zīmīgs vietvārds – kā tiekšanās uz savu virsotni.
“Mūsu ģimene jau sen abonē gan “Latvijas Avīzi”, gan žurnālu “Mājas Viesis”,” teic Artūrs. “Mamma Ināra strādā par fizikas un matemātikas skolotāju Aknīstes vidusskolā, tētis Rimants – ģimenes zemnieku saimniecībā. Abos izdevumos gūstam vērtīgu uzziņu materiālu, kas lieti noder ne vien sabiedrības politisko procesu izpratnei, bet arī praktiskai saimniekošanai. Piemēram, 17. marta “Latvijas Avīzē” ar interesi izlasīju plašo publikāciju “Visuzņēmīgākajā Latvijas novadā Vārkavā”, kurā guvu ieskatu par bioloģiskajām saimniecībām, kurās strādā jaunieši, kas atgriezušies savu tēvu mājās. Rīgā esmu jau ceturto gadu, taču lielpilsēta mani nevilina. Pēc RTU pabeigšanas noteikti atgriezīšos vecāku mājās, palīdzēšu tēvam saimniekošanā – protu visus lauku darbus, vadu automašīnu, kombainu un traktoru. Tāpēc arī studēju automobiļu transportu.”
Artūrs Lunģis teic, ka konkursa jautājumi viņam grūtības nav sagādājuši, jo daļu atbilžu guvis internetā, daļu no vecākiem – tētis ir lietuvietis (arī mammas tētis) un Lietuvā dzīvo daudz radu.
Artūram, esot mājās nedēļas nogalēs, vaļas brīžos patīkot lasīt arī žurnālu “Mājas Viesis”: “Tajā galvenokārt baudu materiālus par vēsturi, interesantām personībām, tostarp sportistiem. Piemēram, 17. februāra numurā tuvāk iepazinu izcilo bokseri Mairi Briedi, viņa gatavošanos divkaujai ar dienvidafrikāni Deniju Venteru. Allaž interesants ir žurnāla izklaides atvērums ar fotoreportāžu. Ieskatos arī receptēs, jo, dzīvojot kopmītnēs, ēst jāgatavo pašam, un jebkurš ieteikums ir vērts. Īpaši tīk gatavot saldos ēdienus. Dažreiz arī mamma man palūdz pagatavot kādu no tiem, piemēram, grauzdētas auzu pārslas putukrējumā.”
Lai gan daudz laika aizņem studijas un lauku darbi, tomēr Artūrs izbrīvē laiku arī medībām:
“Esmu vietējā medību kolektīva dalībnieks, un man patīk būt mežā, izjust medīšanas adrenalīnu. Pagaidām uz grauda vairāk esmu ņēmis mežacūkas. Lauki nav tikai idille, tā ir rūpju zeme un bērnības paradīze, kas neļauj aizklīst pasaulē.”
