Tik daudz naudas, kā vēl nekad nav bijis! – nopūtās premjers. Egila Līcīša feļetons 5
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Uz sēžu galda parādījās “Kristāldzidrā” un “Dzintardzeltenā rūgtā” pudeles. Ministri kā pēc komandas atvēra atvilktnes un izņēma nospodrinātas glāzītes. Vai durvis ciet un sēde ir slēgta? – gribēja pārliecināties premjerministrs Krišjānis. Viss ir, ka ne čiku, ne grabu. Esam noslēpušies kā peles alā. Mūs nedz redz TV kameru modrā acs, nedz dzird sienās iemontētās ausis, mierinoši attrauca aizsardzības ministrs Artis.
Šķindēja kristāls, skanēja tosti – prozit, met tik iekšā!, arvien švunkā! – uzdzēra uz veselību. Klātesošie dūra uz dakšiņām nēģa gabaliņus no šķīvjiem ar uzgriežamajiem.
Tad Ministru prezidents paskandīja zvaniņu par zīmi, ka vēlas ņemt vārdu.
Kolēgas, premjers teica, mums kopīgi jāpieņem kārtējais svarīgais lēmums noslēgtībā aiz aizvērtām durvīm. Necelsimies no krēsliem, kamēr netiksim skaidrībā, kā sadalīt divus miljardus, ko mums Latvijas aploksnē uzšķiņķo Eiropas Savienība no atveseļošanās fonda.
Tik daudz naudas nekad nav bijis. Mums jāvienojas, vai līdzekļus guldīsim vājajās vietās vai stratēģiskajos virzienos. Un būtu labi visu finansējumu neielikt infrastruktūrā, bet piešķirt arī cilvēkiem.
Labklājības ministre Ramona tūliņ dziļdomīgi komentēja: kā saka mana kosmetoloģe – ja dod, tad ņem! Blakus sēdošie saviļņoti un aizkustināti par rūpēm saskatījās – protams, mums pienākas, paskat, cik saņem augstskolu rektori un slimnīcu valdes locekļi, izskatāmies tīrie nabadziņi ar savām aldziņām! Bet vai vēlētāji sapratīs?
Nē, ne jau mums, saērcināts iniciatīvu pārtvēra finanšu ministrs Jānis, dosim, piemēram, sieviešu centienu atbalstam, zaļajiem, bēgļu uzturēšanai, pirksim ministrijās ārpakalpojumus, lai ierēdņi nepārstrādājas, būtisku daļu rosinu piešķirt mūsu sadarbības partneriem uzņēmējiem, būvniekiem.
Būvniekiem vajag! Obligāti jādod! – visi vienprātīgi atbalsoja. No VARAM ministra portfeļa galvu pabāza frakcijas vadītājs Daniels – vai mēs, izmantojot gadījumu, nevarētu vienreiz norēķināties arī ar ebrejiem…
Taču ministrs veikli aizcirta portfeli ciet.
Savukārt no sienā iemontētā mikrofona ierunājās čerkstoša balss – maksātnespējas administrācijas nozare novesta līdz kliņķim, pagalam bēdīgā stāvoklī, lūdz atbalstīt!
Tik daudz naudas, kā vēl nekad nav bijis! – nopūtās premjers.
Tautas vadītājs, tieslietu ministrs Jānis minstinājās – pat nezinu, kur likt tik daudz naudas, jājautā Hildegārdei, tai viszinei!
Ramona smīkņāja: kā saka mans personīgais masieris – ja nespēj tu, tad palaid mani, draugs!
Kā atdosim parādu! – nemierīgs trinās iekšlietu ministrs Sandis, man mamma mācīja… Bet viņam pabeigt neļāva finanšu ministrs, iekraudams ar smago budžeta bībeli pa pakausi, muļķa desa un niķu poli, tev tak teica, Eiropa uzšķiņķo, tie ir dāvināti eirīši!
Armijai vajag lielgabalus, svarīgi iesāka kara ministrs un, piemiedzis aci, turpināja, gribētos īstenot seno ideju par jātnieku godasardzi. Kā uz zirdziņiem garām tribīnēm drasē stalti karavīri, kailiem zobeniem sveic mūs… Bet tas ir vecmodīgi. Mums jāpērk goda ierindas vajadzībām baltie ziloņi!
Te labklājības ministre neizturēja: ziniet, kā saka manas abas frizieres, ekonomikai jābūt ekonomiskai!
Es lūgtu samaksāt vien kompensācijas lietavu, sausuma un mežazvēru radīto postījumu novēršanai lauksaimniecībā, bažīgi uz apkārtējiem lūkodamies, sacīja zemkopības ministrs Kaspars. – Kā arī finansiālu palīdzību nodrošināt 5% pazemināto PVN zaļajiem zirnīšiem un skābenēm.
Investēsim reformās! – patētiski runāja VARAM ministrs Juris, jāprēmē teritoriju plānotāji, projektu vadītāji, ekonomisti, juridiskie spīdekļi, ilgtermiņa plānošanas dokumentu sastādītāji, piectūkstoš ministrijas un pakļautības iestāžu klerku armija, kuri, galvu nepaceldami, strādāja administratīvi teritoriālās reformas ieviešanā.
Krietni sasarkuši vīri stīvējās, vai jāceļ koncertzāle vai apvienotā sabiedriskās televīzijas un valsts radiofona ēka, un kultūras ministrs Nauris ņēmās kā rozetē ieštepselēts, kaulēdams savu tiesu no miljarda dramatiskajiem kolektīviem un estrādes ansambļiem, audējām, koklētājām un tautas garamantu glabātājām, kad kājās vēlreiz piecēlās tieslietu ministrs.
Bargu skatienu, Jānis teica – partijām jādod! Un apsēdās atpakaļ vietā.
Akmenscietās, sastingušās sejās pamazām parādījās līksmība, sačukstēšanās auga skaļāka, līdz izpaudās piekrišanas saucienos – yes! Beidzot!
Vētrainās ovācijās valdības locekļi kliedza – demokrātiju jāatbalsta! Daži uzkāpa kājām uz galda, rībināja, aicinot septiņkāršot valsts finansējumu parlamentā pārstāvētiem spēkiem! Ministru prezidents noelsās – tik daudz naudas vēl nekad nav bijis.
