Egils Līcītis: Tīrā vieta jeb Lēmumu pieņemšanas centri jāmaina 1
Tik jaukā zemē Latvijā dzīvojam. Mums nav ne cunami plūdu, ne zemestrīču, ne vulkānizvirdumu, ne virpuļviesuļu. Vienīgā stihija, kas latvjus regulāri piemeklē – mūsu pašrocīgi ievēlētās valdības. Nekad tās netiek galā ar pienākumiem mazas teritorijas – Māras zemītes – pārvaldīšanā. Itin kā skaitās, ka politiķi ir mūsu pašu Latvijas ļaudis, nevis no mēness nokritušie. Kā mēdz teikt – tie esot sabiedrības spoguļattēls, tomēr 99% aptaujāto no publikas katrā ziņā būs pārliecināti, ka vīriešu kārtas partijnieki cēlušies no nelabvēlīgiem rajoniem, bet stiprā dzimuma būtnes nāk no sieviešu resursu centra “Marta” un politikā nokļuvušas caur dzīves grūtībām, kas tās piemeklējušas. Atlikušais procents tam nepiekritīs – šis skaits aptuveni atbilst pilsoņu skaitam, kas mūsu valstī darbojas politiskajās organizācijās.
Reizi pa reizei tautas neapmierinātība ar valsts vadību sasniedz kritisko masu, attiecībās plaisas vietā atveras bezdibenis. Cilvēki sodās, kāpēc politiķi nestrādā darbā, kam būtu īsti piemēroti – par cirkus klauniem vai filmaktieriem? Kāpēc viņi uzturas uz Latvijas jumta, bet itin kā pakārti ar galvu uz leju? Nerunā par ļaužu vajadzībām, paliek kurli pret vēlētāju mērķauditoriju, salaiž grīstē, ko vien var salaist grīstē, – praktiski tā ir pretvalstiska darbošanās, nevis tautas un Latvijas labā.
Un, ja vara atrodas milzīgā distancē no tā, ko Latvijai un tās apdzīvotājiem praktiski vajag, rodas pārdroši radikālu pārvērtību projekti. Ilgi un pacietīgi sist politiķus ar nunčakiem nav cilvēcīga pieeja. Zaķusalas televīzija, piemēram, reklamējas aizvietot bezdarbībā iznīkstošo valdību. Ēterā būšot jauns raidījums, kur izskatīšot reģionālās problēmas – “Kas notiek dziļāk Latvijā”? Lielā jautājuma uzdevēji gluži pamatoti saka – ja par to nerunā politiķi, tas jādara kādam citam. Mēs – LTV – uzņemamies! Patiesi, kāpēc valsti nevarētu sekmīgāk vadīt no Zaķusalas torņa un būt vairāk uzdevumu augstumos, nekā “čempioni” no esošās varas? Godmaņa kungs pārkvalificēts par programmas vadītāju, un skaidrs, ka viņš, kaut domājām ekspremjeru novietot dabas parādību muzejā, tur nebūs tikai eglītes rotājums un nulle, bet virzītājspēks.
Senajā Romā risinājumu meklētu neiecietīgāk. Ja mehānisms nestrādā, kā vajag, jālieto decimācija. Nostāda ierindā partijniekus, nošauj katru desmito, un mašinērija sāk iet tik raiti kā iegriezts vilciņš.
Radikāls paņēmiens būtu klapēt ciet visus šos mikrouzņēmumus, kas dēvējas par partijām, vainīgos biedrus apcietināt, mazāk vainīgiem liegt politisko darbību un sākt no tīras vietas. Tikām valsts vadību uzticēt, teiksim, “4. maija deputātu apvienībai” kā nacionālpatriotiskai, saprātīgu un pieredzējušu cilvēku organizācijai vai Pašvaldību savienībai – viņi tiks galā ne sliktāk par Koalīcijas padomi. Pēdīgi būtu vēlams iedarbināt prezidentālas pārvaldes formu, ja augstajā amatā nokļūtu krietni tautieši kā VVF vai Levita kungs.
Tomēr ir pēdējā cerība. Ka partijas beidzot sāktu pašanalīzi, kritisko domāšanu un “mainītos uz augšu”. Vai tai pašai “Vienotībai” tiešām negribas sevi savest kaut cik tehniskā, lietojamā kārtībā.
