Monika Zīle: Toksiskā dārza augļi 1
“Sitiens salauž kaulus, bet ļauni vārdi sadragā Cilvēku.” Ļevs Tolstojs
Ir viena sabiedrības daļa, kas ar lielu baudu izgaršo jebkuru ziņu vai pat mājienu, ka pārāk lēni tuvojamies Eiropas attīstīto valstu labklājības līmenim.
Īsta medusmaize viņiem ir vidējo ienākumu salīdzināšanas tabulas: uz to pamata sākas mazohistu orģijai līdzīgs pašnoniecinošu komentāru paisums: nekas labs te nav gaidāms, esam likteņa pabērni Eiropas nomalē u. tml.
Svaigajā starptautiskās skolēnu vērtēšanas programmas “OECD PISA” publiskojumā lasāmais, ka Latvija ir stabila OECD un Eiropas Savienības valstu līdere bērnu savstarpējās vardarbības ziņā skolās, laikam pamatīgi samulsinājis posta dzegužu kori.
Tas pagaidām klusē, acīmredzot nespēdams uzreiz sagremot vēsti, ka vienā jomā esam “čempioni”, no iepriekšējās otrās vietas uzkāpjot pirmajā.
Tiesa, šis sasniegums pieder tādiem, ko raksturo jēdziens – zemāk vairs nav kur krist. Ja skolu vides mobingam pievieno pusaudžu pašnāvību skaitu un atkarības izraisošu vielu lietošanas popularitātes pieaugumu, veidojas ļoti nepievilcīga nākotnes perspektīva: vienaudžu izsmiekla un pazemojumu traumētie reti pārtop radošās un veiksmīgās personības, bez kurām valsts attīstība nav iespējama.
Pedagoģijas zinātņu pīlāri situācijas uzlabojumu redz tādā mācību iestāžu vadībā, kura spētu saliedēt skolotājus vardarbības asnu savlaicīgai pamanīšanai un izskaušanai. Teorijas plaknē viss pareizi. Taču jāšaubās, vai pedagogu pūliņus nenoārdīs ārpusskolas sabiedriskā vide, kas arvien vairāk atgādina negatīvu izpausmju saindētu augsni.
Gluži kā toksisku izmešu pārņemtā zemē nonīkst pat izturīgākie stādi, savstarpēju zaimu un atklātas ļaunvēlības gaisotne vissmagāk kropļo nenobriedušus prātus.
Bērnu savstarpējā vardarbība skolās ir spilgts daudzu pieaugušo uzvedības un uzskatu paušanas modelis. Pastāvot vārda brīvībai, daļa sabiedrības šo demokrātijas iekarojumu diemžēl izmanto vienīgi līdzcilvēku verbālai pļaukāšanai.
Iespēja sociālajā tīklā noslēpties aiz pseidonīma ļauj ikvienam pa gabalu redzētam piedēvēt jebkuru netikumu, no soda par goda laupīšanu nebaidoties – apvainotie izvēlas pliķi ignorēt, jo tiesāšanās izsauktu vien jaunus riebīgu epitetu plūdus. Tāda paša iemesla pēc bērni skolā izvēlas neziņot par saviem mocītājiem.
Izglītības ministre Ilga Šuplinska (JKP), komentējot augšminētā pētījuma secinājumus, izlīdzējusies ar paudumu, ka mobinga līmeni placinās kompetenču satura ieviešana mācību programmās.
Bez šaubām, vistīrākā atruna, kad ir kaut kas jāpasaka. Dzēšot jau gadiem dūmojošo pedagogu darba samaksas ugunsgrēku un bīdot sava politiskā spēka interešu projektus, ministrei nav laika iedziļināties skolu klimata niansēs.
Manuprāt, indes piesātinājums sabiedrības gaisotnē ir sasniedzis tādu līmeni, ka jāmet pie malas tolerance un skaidri jāpasaka – politiķu un citu varas ļaužu kritiķu drānas valkā arī vienkārši ļauni cilvēki.
Ielūkojieties sociālo tīklu komentāros par ziņu, ka ugunsgrēkā cietis Saeimas deputāts, un redzēsiet: nelaimes izgaršošana dažam ir dienišķā maize, bet līdzjūtība kā neatņemama cilvēcības iezīme – svešs jēdziens.
