– Nupat Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētāja amatā atgriezusies šīs radošās savienības ilggadējā vadītāja Ieva Romānova, nomainot Reini Kalnaelli. Vai pieredze izrādījusies spēcīgāka par jaunību, vai jaunībai ir citas intereses? 1
– Mazliet grūti komentēt, jo pats šobrīd esmu viens no Kinematogrāfistu savienības valdes locekļiem un sevi nepieskaitu pašai vecākajai paaudzei, arī pieredze vēl man pavisam nepietiekama. Iespējams, no vienas puses, kino veidotāju sabiedrība nav tik atvērta jaunām un radikālām idejām, bet, no otras puses, ir jautājumi, kurus nevar risināt tādā ļoti vienkāršotā un varbūt vecākajai kino veidotāju paaudzei nepieņemamā veidā.
Kinematogrāfistu savienība, kam jāpārstāv filmu veidotāji, īstenībā patlaban vairāk reprezentē cilvēkus, kas veidojuši kino iepriekšējos gadu desmitos, nevis dara to tagad. Šīs vecumu šķēres traucē. Šai organizācijai būtu maksimāli jāuzsūc sevī arī jauno cilvēku grupa, tikai tā var nonākt līdz aktuālo problēmu risināšanai. Būtisks ir jautājums par sinematēkas izveidi. Tā būtu vieta, kur skatīties kvalitatīvu kino ar kino arhīvu un klubu filmu veidotājiem. Reinis Kalnaellis ienāca ar pietiekami radikālu skatījumu, iekustināja sabiedrību, un šobrīd, kad atgriezusies Ieva Romānova ar savu pieredzi, būtu svarīgi vienlaikus nepazaudēt arī šo pietiekami mūsdienīgo ideju īstenošanu savienības iekšpusē. Ceru, ka būs pozitīvi risinājumi svarīgos jautājumos, piemēram, par profesionāļu darba samaksu, par autortiesībām. Tiks domāts, kā filmu veidotājus uzlikt uz “profesionālās kartes”. Jāpanāk, lai visi kinolauka cilvēki netiktu uzskatīti par margināļiem, bet profesionāļiem ar tādām pašām tiesībām un iespējām kā cilvēkiem citās profesijās un nozarēs. Kino marginalizēšana šajā ziņā ir stipri jūtama.
– Kā tā izpaužas?
– Tā ir sabiedrības problēma, ka tā uztver filmu veidotājus un filmu nozari vairāk nevis kā mākslas, bet izklaides jomu, līdz ar to pievēršot uzmanību tikai piedāvātā produkta izklaidēšanas iespējām, nevis to radošo cilvēku idejām, kas stāv aiz atsevišķiem mākslas darbiem. Tā paliek par pelēku un nenozīmīgu zonu. Ja tiek pazemināts kino statuss, tiek pazemināts arī to cilvēku statuss, kas veido filmas. Un tas, protams, nav pareizi. Tikai tādēļ, ka kino paredzēts plašākam skatītāju lokam, to nevar atdalīt no mākslas jomas un pieskaitīt izklaidei.
– Vai tomēr nevērtējat par zemu sabiedrības inteliģenci un attieksmi pret kino?
– Nevainoju sabiedrību, bet vaina ir kino skatīšanās pieredzē. Pēdējos divdesmit gadus finanšu trūkuma dēļ Latvijas kino ir bijis neliels, cilvēkiem bija maz iespēju skatīties arī Rietumeiropas un Amerikas klasiskās filmas, Eiropas vai Āzijas arthouse filmas. Tā rezultātā skatīšanās pieredze un uztvere mainījusies par labu komerckino, kas tiek piedāvāts plašā apjomā lielos sinepleksos, kas paredzēti patērētāju kino. Ja ir šāda skatīšanās pieredze un šāda kino izglītība, nevar prasīt no sabiedrības elitāru un sarežģītu filmu izpratni un tūlītēju attieksmes maiņu pret kino un tā veidotājiem.
Piemēram, Eiropas skolās lielākoties ir tāds priekšmets kā mediju lasīšana, kas saistīts ar filmu skatīšanās pieredzi. Jau 5. un 6. klasē bērniem tiek rādītas filmas, kuras savā sarežģītībā ir ļoti nopietnas, turklāt ne tikai rādītas, bet skolēniem ir iespēja veidot arī savus kino darbus. Visās citās nozarēs tas liekas pašsaprotami – skolā māca ekonomiku, skolēni veido savus amatniecības pulciņus, notiek matemātikas olimpiādes –, bet kino lauks, kas no ideoloģiskā iespaida viedokļa ir visspēcīgākais, atstāts novārtā. Taču tieši kino ar savu pāreju no vienas realitātes otrā veido cilvēku priekšstatus par jebkuru, gan sadzīvisku, gan filozofisku, parādību.
