Tveicē maz augstsprieguma 0
Kopš iestājies svelmainais vasaras bula laiks, cilvēkus interesē tikai tas, vai tiks pārsniegta plus 33 grādu rekordtemperatūra un kad pārskries virpuļviesulis ar pērkoniem un zibeņiem. Arī politiskās karpas tveicē sagurušas, ielīdušas ūdenszālēs un nelaiž ne burbuli, nekustina niedrītes.
Kolēģi reportieri, ošņādamies pēc jele kādas vēja pūsmiņas un informācijas panckas, ko ierakstīt ziņu lentē, maldās kā ģeologi pa taigu, rūdu meklēdami, odus gaiņādami un urbdami pa tukšo vienreiz, otrreiz, vēlreiz nekā. Nav ne miņas grāvienam no skaidrām debesīm, teiksim, ka prezidents Bērziņš paslepu iestājies “Vienotībā” vai atkal kāds “Saskaņas centra” deputāts iedunkājis kaimiņu zili melnu. Bet naglas, čūsku izspļauta nāvekļa, kaut vai preses pīles – nav! Nākas taisīt pašiem alķīmiskas un seismiski sīki drebelīgas ziņas un grūst piestā raupjas pelavas, par ko presi lasītāji labprāt pavelk uz zoba: sak, kāds kaut kur palaida brīkšķīti, un par to, atiet, Zuzīt, – artiķelis gatavs! Šo negalu ar vēstīm papildina tas apstāklis, ka jaunumus izslāpušie dod priekšroku lieliem malkiem dzert no Londonas olimpisko ziņu akas, kur eksplodē smilšu laukums pie Bekingemas pils, kad tur uzdarbojas mūru dragātāji, tarāni un katapultas – mūsu pludmales volejbolistu pāru kvartets.
Tomēr, lai cik vasara grilētu, lai cik nevarīgiem ķermeņiem draudētu izcepšanās un pārogļošanās saulē, ir ļaužu kategorija, kuri par varas makti gribēs palikt bīstamajā ultravioletā starojuma zonā un nelīdīs patverties saudzējošā ēnā.
Viņi nemitējas par jebko augstspriegumā kreņķēties, un visu darīs pēc sava mēra, nenieka nebēdādami par aizrādījumiem – neesi tik pūcīgs. Šie nemierīgie pieder knīpstangu grupai, kura liks santīmu pa santīmam, bet tomēr latu referendumam sakrās! Lūk, aizrautīgi entuziasti atraduši jaunu, laikmetīgu izpriecu – vantīs kāpšanu, līdz tu pacelies pāri Rīgai kā Pētera torņa gailis. Lai nodarbojas ar šo alpīnisma paveidu, taču tirdītāji neliekas mierā. Vieniem liekas, ka rāpšanās Vosa ģitārā jāpadara par maksas izklaidi, turpretī citi ar rokām, kājām pretī – umurkumurs jānorobežo ar dzeloņstieplēm. Par spīti karstumam – ir ko ņemties, ir ko spriedelēt un nepadoties bezgalīgajā subjektīvismā, kamēr pretinieks nav nolikts uz lāpstiņām. Pipari uz mēles arī tiem, kuri iečerkstējušies kā vecas plates ap “Jaunā viļņa” muzikālo festivālu un piedevām umcacā diskotēku Daugavmalā. Pats ārlietu ministrs kušinājis, ka neesot ko raizēties par lienošu krievu kultūrimperiālisma ietekmi Latvijā. Rīga dimd, cilvēki, kuri iet uz Dzintaru koncertzāli, Krievijā esot šīs zemes sāls, nav jābažījas, ka pilsēta un mūsu kultūrtelpa piesārņosies ar krievisko. Patīkamākā vēsts, protams, ir tā, ka peltās un reizēm pat sunītās zviedru bankas izrādījušas vairāk patriotisma par dažu latvisku klaigātāju, un SEB slēdzis Lindermana partijas kontus. Viņam kā ebrejam vajadzēja būt uzmanīgākam ar banku, nekūdīt drauģeļus, lai izņem naudu no SEB. Drauģeļi Volodjam mazturīgi, toties man pieteikušies bagāti latvieši, kuri pārcelšot kapitālus uz šo banku, lai kompensētu lindermaniešu izvāktās kapeikas.
