Egils Līcītis: Krievu ofensīva uzdūrās Ukrainas karavīru klintscietai aizsardzībai un varoņspēkam, sargājot dzimteni 22
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Aizritējušas divsimt dienas kopš 24. februāra agrā rīta, kad pāri Ukrainas pilsētu māju jumtiem brāzās raķetes, pārskrēja triecienlidmašīnas, lidoja šāviņi – neticami, bet XXI gadsimtā Eiropā bija sācies neizprovocēts, plaša mēroga karš, ko gan iebrucēji spītīgi un melīgi dēvēja par “specoperāciju”.
Pirmajās kara dienās likās, ka agresorvalstī Krievijā masas pa lielai daļai nostāsies pret brutālu uzbrukumu un asinsnolaišanu “brāļu tautai”, ar Rietumu sankcijām tiks piebeigta ekonomika un prezidentu Putinu negaida nekas cits kā apsūdzība kara noziegumos Hāgas tiesā.
Jo kā var būt, ka viena valsts, ignorējot visas starptautisko tiesību normas, tik rupji pārkāpj otras valsts nacionālo suverenitāti un teritoriālo nedalāmību – izraisa karu un paliek nesodīta!
Šie paredzējumi nepiepildījās. Tik ilgu laiku dzīvojot Krievijas miglas pūšanas telekanālu propagandas tvanā, iedzīvotāji izrādījās pasīvi nacistiskā režīma atbalstītāji un līdzskrējēji Vladimira Putina agresīvai kaimiņu dunkāšanas ārpolitikai.
Ne velti okupētajā Mariupolē uzreiz pēc pilsētas ieņemšanas centrālo ielu krustojumos novietoja milzu TV ekrānus, lai ar aklību sistos un nepateicīgos visur sasniegtu Solovjova, Skabejevas un Simonjanas balss un atvērtu acis “uz patiesību” Kremļa mērcē.
Par laimi, krievu ofensīva uzdūrās Ukrainas karavīru klintscietai aizsardzībai un varoņspēkam, sargājot dzimteni.
Neizdevās saskaņā ar sākotnējiem plāniem, iekarot Kijivu trīs dienās, denacificēt, demilitarizēt un pakļaut pārējo valsti zem Krievijas papēža. Neviens nekur ar puķu klēpjiem nesagaidīja šos “atbrīvotājus”. Kā stāsta lietpratēji – uzvarējis Ukrainu, Kremļa valdnieks būtu maršējis tālāk, paplašinot krievu pasauli, cik iespējams.
Taču beidzamajās no kara 200 dienām svaigi kūpošas ziņas no karalauka uzlabo garastāvokli un liek jautāt – vai tiešām piepildījies ilgi gaidītais, ka ukraiņiem lietas sāk iet uz labo pusi un krievu melnā izmisuma stunda vairs nav tālu?
Ukrainas armija sākusi pretuzbrukumu un uztur spiedienu dienvidos Hersonas atbrīvošanas operācijā, pārņēmusi militāro iniciatīvu, triec okupantus ārā ziemeļos no Harkivas apgabala un tad jau neapstāsies – ies līdz pat Vladivostokai!
Tēvzemes aizstāvju, nesaliecamo patriotu atbildes sitiens ar amerikāņu tālas sniedzamības un precīzas iedarbības ieroču zalvēm izskatās spēcīgs.
Ukraiņi cīnās kā lauvas, kamēr krievu armijā, pārvietojoties atsprākleniski, jūtami zūd optimisms, ka “viss iet pēc plāna”.
Tā kļūst aizvien demoralizētāka, degradētāka un bezpalīdzīgāka. Bojā gājuši jau vairāk nekā 50 000 vīru, krievu elites divīzijas bēg, “HIMARS” ugunsspēks trāpa kara materiālu noliktavās, iznīcina pretinieka komandpunktus, posta karaspēka pulcēšanās vietas, sabrucina tiltus, citas militāro piegāžu ķēdes un kravu transportēšanas artērijas. Ukrainas vadītāji piedāvā okupantu armijai izeju padoties vai atkāpties uz savu teritoriju.
Kā atpestīšanu Putins gaida ziemu, kad Eiropas partneri biežāk cels klausuli, zvanīs lielajam cilvēkam aiz Kremļa sienām, kas zina, kādi, ceļos mezdamies, rāpus līdīs uz Maskavu lūgties krievu kurināmā resursus.
Taču centieni satriekt eiropiešu vienotību sabirzīs pīšļos, tāpat kā “Gazprom” draudi izraisīt paniku kontinentā. Eirosavienība izturēs, nepadosies enerģētiskai šantāžai.
Turklāt militārie speciālisti prognozē lielas pārziemošanas grūtības Ukrainā bāzētai krievu armijai. Noplīsusi, noplukusi, vāji apgādāta ar siltām drēbēm, tā var morāli izkurtēt un mukt prom no sev svešās zemes kā prusaki, it īpaši, kad ukraiņu artilēristi parādīs pārāko klasi.
Pagaidām Putins vēl piespiedis maksimālu krievu sabiedrības daļu mīlēt sevi, taču, atkāpjoties un zaudējot kaujas, ilgi tas neturpināsies.
Diez vai piepildīsies Vladimir Vladimiroviča sapņotais par nokļūšanu Krievijas troņa Slavas zālē ar krievu zemju kopālasītāja slavu. Būs vien jāsapūst pie sasistas siles, un krievu cars jau saprot, kādu milzīgu kļūdu pieļāvis, iebrukdams Ukrainā.
Diemžēl ik dienu, ko vainago ukraiņu karavīru panākumi un viktorijas frontēs, Putinu dzen stūrī, un stūrī iedzīta žurka ir bīstamāka. Bet krievus jāturpina slānīt. Ir laiks tālāk izolēt Krieviju, lai valdošā elite un nācija izprot sava stāvokļa bezcerību un to, ka karadarbība nevar noslēgties citādi kā ar Krievijas zaudējumu.
Starptautiskajai sabiedrībai aktīvi jāpieprasa reformas Apvienotajās Nācijās.
Kā Padomju Savienību pēc uzbrukuma Somijai izslēdza no Nāciju līgas, tā mūsdienu agresorvalstij Krievijai jāatņem ANO Drošības padomes locekļa statuss un veto tiesības.
Demokrātiskām vērtībām simpatizējošai Ukrainai nepieciešama brīvība, Eiropai vajadzīgs miers, un tas jānodrošina.
