Māris Zanders: 2020. gads bija unikāls – piespiedu kārtā! 1
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
2020. gads ir bijis tik spilgts – ne labā nozīmē –, ka cilvēciski saprotama ir vēlme, tam noslēdzoties, kā saka, pavilkt treknu svītru. Kas bijis, tas bijis, veram jaunu lappusi. Tomēr, manuprāt, tas neizdosies, turklāt ne tādēļ (vai vismaz ne tikai tādēļ), ka pandēmija turpināsies. Runa ir par to, ka 2020. gadā notikušajam likumsakarīgi būs turpinājums arī nākamajā gadā. Minēšu dažus piemērus.
Nepateikšu neko jaunu, atgādinot, cik ļoti cilvēces ievērojama daļa šogad gaidīja vakcīnas pret Covid-19 parādīšanos. Cerības piepildījās, tomēr pat vislielākais vakcīnu kā līdzekļa fans nenoliegs, ka tikai 2021. gadā mēs redzēsim, kā vakcīnas funkcionē konkrētās cilvēku grupās (piemēram, starp Āfrikā dzīvojošiem cukura diabēta slimniekiem vecuma grupā 60–80 gadi vai starp kādus specifiskus medikamentus lietojošiem indivīdiem).
Tomēr ne mazāk būtiski ir tas, ka tieši 2021. gadā mēs varēsim secināt, vai noderīgi ir 2020. gadā pieteiktie medikamenti (ne vakcīnas), kas palīdz Covid-19 gadījumā.
2020. gada novembrī Eiropas medikamentu regulators bija saņēmis apmēram 40 pieteikumus dažādā izstrādes pakāpē esošiem medikamentiem. Nekādā gadījumā nenoniecinot vakcīnas kā instrumentu, pārņemtība ar tām 2020. gadā kļuva nedaudz iracionāla, un no šī viedokļa citu instrumentu parādīšanās (paralēli ar apmēram 80 jaunpieteiktām ērtāku un lētāku testu formām) nāks tikai par labu.
Tāpat nepateikšu neko jaunu, konstatējot, ka pret pandēmiju vērstie ierobežojumi radīja faktiski visu valstu ekonomikām smagas sekas.
No šī viedokļa aizvadītā gada labā ziņa bija Eiropas Savienības (ES) gatavība koncentrēt un piešķirt dalībvalstīm nepieredzēti liela apjoma naudas resursus ekonomikas stimulēšanai.
Tomēr skaidrs arī tas, ka ir jānošķir: 2020. gadā dalībvalstīm izdevās vienoties par šo apmēram 750 miljardu eiro “kaudzes” izveidi, bet tas, kā konkrēti šī nauda tiks dalīta, tiks spriests un kontrolēts jau 2021. gadā.
Un var gadīties, ka atvieglojuma nopūtai 2020. gadā (“nauda būs!”) sekos saspringta pauze. 2021. gada pavasarī gaidāmas vēlēšanas Nīderlandē (valstī, kas ES vairāk iemaksā nekā saņem), un ir pazīmes, ka Nīderlandes valdība vēlētāju acīs gribēs izskatīties gana stingra un prasīga.
Tāpat neaizmirsīsim, ka nākamgad būs vēlēšanas arī Vācijā.
Visbeidzot tikai 2021. gadā mēs redzēsim pandēmijas ekonomisko seku reālos apmērus un izpausmes.
Proti, 2020. gada nogalē bija pamats piesardzīgam optimismam – rādītāji nav tik slikti, kā tika prognozēts gada sākumā. Tomēr, šķiet, joprojām ir daudz neskaidrību, turklāt optimisms vairāk saistījās ar “vidējo temperatūru slimnīcā”, kas ir tikai daļēji noderīgs rādītājs.
Piemēram, 2020. gada vidū ASV tika nofiksēts, ka ir uzņēmumu grupa, kas investē pat nedaudz vairāk kā 2019. gadā, bet ir arī uzņēmumi, kuru investīcijas ir, salīdzinot ar gadu iepriekš, sarukušas par 80 procentiem. Citiem vārdiem sakot, 2020. gads pagāja, ļoti vispārināti iezīmējot lielākos zaudētājus un ieguvējus ekonomikā (teiksim, viesmīlības sektors versus tehnoloģiju uzņēmumi), bet 2021. gadā aina kļūs detalizētāka.
2020. gads bija unikāls – piespiedu kārtā! –, pateicoties tam, cik daudz mēs kaut ko darījām “attālināti” – iepirkāmies, mācījāmies, rīkojām sapulces un pat ballītes.
Jau maijā starptautiskais konsultāciju uzņēmums “McKinsey” secināja, ka astoņu nedēļu laikā patēriņa un biznesa digitalizācija ir paguvusi nosoļot tik garu ceļu, kādu iepriekš bija prognozēts veikt piecos gados.
Itālijā e-tirdzniecības uzņēmums “Netcomm” secināja, ka dažu mēnešu laikā ir noticis tas, kam vajadzēja notikt desmit gadu laikā. Tas viss, protams, izklausās nepieredzēti un revolucionāri, tomēr tikai 2021. gadā mēs redzēsim, cik šīs pārmaiņas ir paliekošas.
Proti, jau gada nogalē arvien lielāks aptaujāto skaits atzina, ka “darbs no mājām” viņus nebūt nesajūsmina, tādēļ 2020. gadā bieži dzirdētās prognozes par to, ka darba vietas, pārvietošanās līdzekļa izvēle (visi uz velosipēdiem!) utt. ir mainījušās “uz visiem laikiem”, man šķiet nedaudz tukša runāšana.
2020. gadā grūti bija nepamanīt, cik ļoti pandēmija polarizē viedokļus, – par tās ierobežošanas metodēm, izcelsmi un pašu pastāvēšanas faktu.
Šķiet, tāds radikalizācijas līmenis nebija novērots vismaz pēdējo desmit gadu laikā. Varētu šķist, ka pēc dedzīgos strīdos pavadīta gada kaislībām vajadzētu rimties, tomēr atļaušos prognozēt, ka tā nenotiks.
