Uz Eiropu ar neattīrītiem notekūdeņiem 0
Borislavs Sandovs, starptautisks vides eksperts, bijušais Bulgārijas vicepremjers klimata politikas jautājumos un vides un ūdeņu ministrs
Armēnija: bioloģiskās daudzveidības samits valstī, kas nespēj aizsargāt savu dabu. Armēnija uzņem ANO bioloģiskās daudzveidības konferenci, vienlaikus paužot vēlmi pievienoties Eiropas Savienībai. Centrāleiropas un Austrumeiropas pieredze rāda, cik tālu tās paveiktais atpaliek no solījumiem.
19. oktobrī Erevānā sākas Konvencijas par bioloģisko daudzveidību Pušu konferences 17. sanāksme (CBD COP17). Pirmo reizi valstis tajā veiks globālu progresa pārskatu par Kuņminas-Monreālas globālā bioloģiskās daudzveidības ietvara (KMGBF) īstenošanu. Iznākums ir svarīgs arī Eiropai. Armēnija piedalās Austrumu partnerībā, kas tika aizsākta pēc Polijas un Zviedrijas ierosmes, un 2025. gadā tās parlaments pieņēma likumu par valsts pievienošanās procesa sākšanu Eiropas Savienībai. Tāpēc likumsakarīgs ir salīdzinājums ar Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm, kurām 1990. gados palika ļoti līdzīgs mantojums: raktuves, neattīrīti notekūdeņi, atmežotas nogāzes.
Jau vairāk nekā gadu novērotāji jautā, vai Armēnija var būt ne tikai samita norises vieta, bet arī paraugs citiem. 2025. gada maijā ekologs Rubens Hačatrjans izdevumā „The Revelator” rakstīja, ka valsts „ir tālu no tā, lai būtu paraugs atbildīgai attieksmei pret vidi”; vēlāk tajā pašā gadā rakstā izdevumam „EVN Report” viņš par lielākajiem draudiem nosauca politiku, kas kalnrūpniecību liek augstāk par vides aizsardzību. Heinriha Bella fonda ziņojumā norādīts uz dabas aizsardzības konfliktu ar kalnrūpniecības un enerģētikas nozares interesēm, savukārt „Hetq” jūlijā rakstīja, ka Armēnija pirms COP17 dod „ambiciozus solījumus, kuriem grūti noticēt”. Nedēļu pirms konferences sākuma bilance ir neiepriecinoša.
Pirms ceturtdaļgadsimta Rumānijas pilsētā Baja Marē pārplīsa dambis, un ar cianīdu piesārņoti atkritumi pa Tisu un Donavu aizplūda līdz pat deltai. Pēc tam Čehija, Vācija un Ungārija aizliedza cianīda izskalošanu. Rumānija vēlāk atteicās no ieguves Rošia Montanā: vieta tika iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, un 2024. gadā šķīrējtiesa noraidīja investora vairāku miljardu dolāru prasību.
Armēnija turpretī ieguva kapitāldaļas. Valstij pieder 12,5 % uzņēmuma „Lydian Armenia” kapitāldaļu; uzņēmums gatavojas atklāt raktuves Amulsaras atradnē netālu no kūrortpilsētas Džermukas. Kopš 2025. gada septembra valdību uzņēmumā pārstāv Gnels Sanosjans, bijušais ministrs un valdošās partijas valdes loceklis. Pēc ekonomikas ministra teiktā, darbību bija paredzēts sākt septembrī, īsi pirms konferences; zeltu paredzēts iegūt, izmantojot nātrija cianīda šķīdumu.
Tomēr, kā norādīts ANO Armēnijā publicētā dokumentā, vides monitoringa ziņojumus par 2024. gadu iesniedza tikai 9 no 24 kalnrūpniecības uzņēmumiem. Armēnijas kaimiņi uz vides katastrofām reaģēja, aizliedzot cianīdu. Armēnija kļuva par līdzīpašnieci raktuvēs, kurās izmanto cianīdu, – nozarē, kurā lielākā daļa uzņēmumu pat neziņo par savu ietekmi uz vidi.
Armēnijas problēmas ar ūdeni sākās krietni pirms cianīda. Ungārija apturēja Balatona eitrofikāciju, samazinot fosfora slodzi un atjaunojot Kis-Balatona mitrāju; visā Eiropas Savienībā vairāk nekā 90 % komunālo notekūdeņu attīra pēc vienota standarta. Armēnijā, kā ziņo „EVN Report”, 2021. gadā mehāniski tika attīrīti tikai aptuveni 8 % komunālo notekūdeņu, bet bioloģiski – mazāk nekā 1 %. ES un Vācija piešķīra gandrīz 6 miljonus eiro programmai EU4Sevan Sevana ezera aizsardzībai, un viens no tās mērķiem bija notekūdeņu attīrīšana. Tomēr Brisele vēl 2024. gada programmas dokumentā konstatēja, ka ezeru piesārņo neattīrīti notekūdeņi. Attīrīšanas iekārtas pie Sevana joprojām nodrošina tikai mehānisku attīrīšanu; bioloģiskā attīrīšana paliek valdības solījums, kas iekļauts tās programmā 2026.–2031. gadam. Sevans joprojām ir redzamākā neveiksme.
Ar mežiem nav skaidrs pat sākumpunkts. Polija ir palielinājusi mežainumu no 21 % 1945. gadā līdz vairāk nekā 29 %. Armēnija sola līdz gadsimta vidum savu mežainumu gandrīz dubultot, taču tās pēdējā meža inventarizācija veikta 1993. gadā. Solījums balstās uz datiem, kuru nav, un uz apmežošanu, kas sasniedz tikai trešdaļu no plāna.
Armēnija aizsargā 13 % savas teritorijas un līdz 2030. gadam vēlas šo daļu palielināt līdz 20 %, kamēr globālais ietvars paredz 30 %. Eiropas Savienībā aizsargāta vairāk nekā ceturtā daļa sauszemes, un Polija, Slovākija, Bulgārija un Horvātija jau aizsargā vairāk nekā 30 % savas teritorijas. Ko spēj panākt ilgtermiņa dabas aizsardzība, rāda Eiropas sumbrs. Līdz 1927. gadam savvaļā vairs nebija palicis neviens; suga tika atjaunota no divpadsmit ciltsdibinātājiem, un šodien tās lielākā brīvi dzīvojošā populācija – aptuveni 1000 dzīvnieku – mīt Belovežas gāršā. Armēnijā, kā ziņo „EVN Report”, palikuši vairs tikai astoņi līdz trīspadsmit leopardi. Valsts ir tālu pat no sava mērķa, kas jau tā ir mazāk vērienīgs nekā globālais, un tās retākās sugas joprojām ir uz izmiršanas robežas.
Noteikumi ir tik labi, cik labi tos īsteno. Eiropas Savienībā operatoram, kura darbība rada tieša kaitējuma draudus videi, jāveic preventīvi pasākumi, pirms radies jebkāds kaitējums. Jūlijā „Hetq” ziņoja, ka, gatavojot COP17 norises vietu Erevānā, grunts nonāca Hrazdanas upes aizā, aizberot gultni un bojājot kokus, – lai gan tikai mēnesi iepriekš pilsētas varas iestādes bija nosaukušas aizsardzības statusa piešķiršanu aizai par vienu no savām COP17 saistībām. Vides inspekcija atzina grunts izgāšanu, taču lietu izbeidza: koki nebija nokaltuši un upes gultne nebija mainījusies, tātad nebija „izmērāma kaitējuma”. 2025. gadā inspekcija reģistrēja 3303 pārkāpumus, par 30 % vairāk nekā gadu iepriekš. Taču pat šāds acīmredzams gadījums pie pašiem konferences vārtiem palika bez sekām.
Trūkst arī naudas. ES iestādes vienojās 2026. un 2027. gadā bioloģiskajai daudzveidībai novirzīt 10 % no Savienības ikgadējiem budžeta izdevumiem. Armēnijas rīcības plānam 2026.–2030. gadam pēc ANO Attīstības programmas (UNDP) provizoriskajām aplēsēm būs vajadzīgi aptuveni 960 miljoni ASV dolāru, un 93 % šīs summas vēl jāatrod. Pašas konferences izmaksas valdības lēmumā novērtētas aptuveni 25 miljonu ASV dolāru apmērā. Konferencei nauda atradās. Dabai – gandrīz nemaz.
Pēdējā gadā jautājumu, uz kuriem rīkotājvalstij jāatbild, kļuvis tikai vairāk: raktuves, kurās izmanto cianīdu un kuras bija paredzēts atklāt īsi pirms samita; neattīrīti notekūdeņi Sevana ezerā; meži, kas nav inventarizēti kopš 1993. gada; bez sekām izbeigta lieta par grunts izgāšanu pie konferences norises vietas; dabas aizsardzības plāns, kuram trūkst deviņu desmitdaļu finansējuma. Par paraugu Armēnija nav kļuvusi.
Vaina nav nabadzībā. Ik reizi, kad vides aizsardzības noteikumi nonāca pretrunā ar nozares vai ietekmīgu īpašnieku interesēm, piekāpās noteikumi. Sevana krasti gadiem ilgi tika apbūvēti. Jau 2019. gadā bijušais vides inspekcijas vadītājs Arturs Grigorjans brīdināja par korupcijas shēmām kalnrūpniecībā. Šodien valstij pašai pieder kapitāldaļas raktuvēs, kurās izmanto cianīdu.
Globālais pārskats Armēniju par to nesodīs: saskaņā ar konvencijas noteikumiem tam nav sankciju rakstura. ES iestāšanās sarunās būs citādi. Tur vērtēs, vai ir uzbūvētas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, vai ir veikta meža inventarizācija un vai vides prasību izpilde patiešām tiek nodrošināta. Valsts, kas pieņem likumu, kurš to tuvina Savienībai, bet vienlaikus atkal un atkal upurē dabu privātām interesēm, iet uz Eiropu liekulības ceļu. Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis šo ceļu patiešām ir nogājušas.
Par autoru: Borislavs Sandovs ir starptautisks vides eksperts, bijušais Bulgārijas premjerministra vietnieks klimata politikas jautājumos un vides un ūdens resursu ministrs (2021 līdz 2022). Viņš ir bijušais Bulgārijas Zaļās kustības partijas, kas ietilpst Eiropas Zaļo politiskajā saimē, vadītājs, Balkānu Zaļā tīkla līdzpriekšsēdētājs un vairāku starptautisku vides aizsardzības iniciatīvu autors. Viņa pieredze ietver arī ekoloģiskus projektus Eiropas Savienības Austrumu partnerības programmas ietvaros, tostarp Kaukāza reģionā.
