Egils Līcītis: Kā nokļūt uz Abika Elkina Goda plāksnes? 0
Pēc masīvas propagandas un tviterkviekšanas, pēc Streipa vecperdeļu raidījumiem un būdīgā politiskā krusttēva Šlesera kulaka rādīšanas vidējam latvietim sen jābūt skaidrībā, kas ir sliktākā un valstī kaitīgākā partija. Tā ir Nacionālā apvienība. Puišeļu bars, kas lauzīs kaklu.
Ja ir mellās, ar labierīcību bedres saturu aplietās avis, jābūt arī baltajiem gulbjiem. Mūsu vecais paziņa Abiks Elkins no “Vesti segodņa” sastādījis top 5 latviešu izlasi – “citu inteliģenci” un “alternatīvās balsis”, kurās viņš var klausīties kā lakstīgalās. Kā nokļūt uz Abika Goda plāksnes? Krievu avīzes virtozauru saista dziļā un klusā traģika par šurpu maršējošo pirmsholokausta periodu, un sēri smeldzīgā sāpe par Satversmes preambulas pieņemšanu, ko izteikuši Klāvs Sedlenieks, Aivars Endziņš un Iveta Kažoka. Abika simpātija ir Jurģis Liepnieks, kurš iešalkojies, ka esošajā latviešu politiskajā nacionālismā nav pozitīvas programmas – tik plika rusofobija. Tikpat jauku mūziku poēts Elkins dzirdējis no plati mainījušajiem bij. premjeriem Birkava un Kalvīša, kuri tagad attapušies, kā no jumta nokrituši, atzīstot, cik daudz kļūdu pieļauts pret nelatviešiem. Vēlu attapāties, čalīši, top 5 Abiks ļaundarus neiekļauj, un pēdējo vakanci iegūst eksprezidents Ulmanis ar izteikumu, ka vajadzēja rēķināties ar krievu pašlepnumu!
Kaut dziedinošais balzams vecā žurnālista brūcēs lītu un lītu. Ek, iekāpt električkā, izbraukt zaļumos, ieiet dziļāk mežā, atlaisties sūnās starp tvanīgām priedēm un smaržojošiem bērziņiem un klausīties tikai tīkamās melodijās – dzidra strautiņa čalā, bites sanoņā – akurāt kā piecu eņģeļu dziedājumā!
Sasapņojies mūsu zaļumnieks Elkins. Pa pusmiegam viņš atkal dzird nacionālisma bungu rīboņu, briesmīgo etnisko histēriju, valstsnācijas smago soļu dobjo dunoņu un sūnu gultiņā ar šķērsu sagriezušos naktsmici galvā ir sēdus augšā, itin kā ribas tēraudaini žņaugtu auksta preambulas stīpa. Ar vēsu ūdentiņu draugu slāpē un dzesē Baltijas Starptautiskās akadēmijas politologs Miša Rodins. Diemžēl tie esot tikai pāris neatkarīgu, maz ietekmīgu politologu, kuri dziedājuši lakstīgalas mēlē. Par tautu draudzību runā vien politiskie pensionāri, sūnu veči, kad tie uz brīdi pārtraukuši krākšanu. Arī viņu ietekme “procesā” pielīdzināma telefonstaba ietekmei nacionālisma biezoknī – iejūsmināto Elkinu atsēdina un pamāca par viņu gudrākais docents. Tuvojas vēlēšanas, tiks izspēlēta nacionālā kārts, un no baltajiem gulbjiem ar žēlo, alternatīvo balsi paliks pāri pieci spalvu vīkšķi vien.
– Bet viņi tikko cēli peldēja! – acis slaucīdams, čukstēja Abiks, – es tā ilgojos 23 gadus pēc neatkarības atjaunošanas – un “cita inteliģence” bija radusies!
Kāda stīga vecmeistarā šķita satrūkusi. Viņš nopūtās un ķērās pie savu instrumentu, vecās berdankas un slotaskāta tīrīšanas un spodrināšanas. Tām puškām “Vesti segodņa” slejās jāizšauj vēl kādu reizīti.
