“Ir arī tradīcija izkārt tīrus dvieļus, jo tie simbolizē ceļu, pa kuru atnāk senču gari,” par Mārtiņdienu stāsta folkloriste Aīda Rancāne 13
Māra Lapsa, “Praktiskais Latvietis”, AS “Latvijas Mediji”
Mārtiņi jeb Rudenāji ir gadskārtu svētki, kas iezīmē saimnieciskā gada noslēgumu. Ir pabeigti rudens darbi: nokulta labība, aparta zeme, mājlopi vairs netiek laisti ganībās. Zeme dodas atpūtā. Mārtiņi iezīmē arī gadalaiku maiņu – pāreju no rudens uz ziemu.
Gatavošanās Mārtiņdienai
“Manuprāt, šie gadskārtu svētki nav aizgājuši nebūtībā. Cilvēki vēlas uzturēt saikni ar savām saknēm, vēlas darīt to, kam ir jēga. Latviešu tautas tradīcijas, ja tās iepazīst un pārzina, ir piepildītas ar jēgu. Un mums taču ir ģenētiskā atmiņa!” uzsver folkloriste, folkloras grupas “Grodi” dalībniece, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece Aīda Rancāne.
Nav īpašu tradīciju, kā rotāt mājokli Mārtiņos. Tas jāsakopj un jāuzpoš, kā pienākas svētku reizei.
Savulaik Mārtiņdienas vakarā uz durvīm un logu aplodām vilka aizsardzības zīmes, piemēram, lietuvēna krustu, slīpo krustu vai kādu citu latvju zīmi mājokļa aizsardzībai.
“Ir arī tradīcija izkārt tīrus dvieļus, jo tie simbolizē ceļu, pa kuru atnāk senču gari,” stāsta fokloriste Aīda Rancāne.
Protams, jāsarūpē mielasts svētku galdam un maskas, lai varētu iet budēļos.
Maskošanās un citas tradīcijas
Ar Mārtiņiem iesākas budēļos iešana, kas turpinās visu ziemu līdz pat Meteņiem. Pārģērbušies un maskojušies gāja no mājas uz māju. Budēļi bija gaidīti visās sētās, jo ticēja, ka tie nes svētību.
“Tos dēvēja gan par Mārtiņa bērniem, Mārtiņa vecīšiem vai Mārtiņa čigāniem, kā nu kurā novadā,” skaidro Aīda Rancāne. “Budēļu ierašanās simbolizēja mūžībā aizgājušo senču klātbūtni. Senākos laikos maskojās tikai vīrieši, jo Mārtiņš ir Dieva dēls, tāpēc tiek aktualizēta un godināta vīrišķā puse.
Ir pat minēts, ka Mārtiņos notikusi zēnu iniciācija [iniciācija ir pārejas rituāls, kas iezīmē iekļūšanu vai pieņemšanu grupā vai sabiedrībā].”
Mielasts
Mārtiņdienā klāja bagātīgu galdu, jo kad vēl to darīt, ja ne laikā, kad tikko novākta rudens raža, pagrabi un pieliekamie dažādu labumu pilni.
“Mūsu senči šajos svētkos kāva gan vistu, gan gaili – tie tika upurēti Mārtiņam. Saimnieks kopā ar citiem saimes vīriem kāva gaili, bet saimniece vistu,” stāsta Aīda Rancāne. “Šie mājputni simbolizē vīrišķo un sievišķo pasauli. Gailis ir saistīts ar sauli, ar uguns enerģiju, bet vista – ar zemes auglību.”
Galdā cēla ne vien gaili un vistu, bet arī vērša gaļu. Gatavoja putraimdesas. Noteikti bija graudaugu ēdieni, piemēram, biezputra ar gaļu, karašiņa ar medu, pīrāgi, plātsmaizes. Vārīja zirņus un pupas.
Īpaša vieta tika ierādīta arī kaņepju ēdieniem – no piestā sagrūstām kaņepēm, vārītiem zirņiem un kartupeļiem gatavoja bumbiņas jeb pītes.
Bet kā tad ar Mārtiņu zosi? “Latviešiem nebija tādas tradīcijas – Mārtiņos upurēt zosi, tā ir ģermāņu ieraša. Tāpēc šajos gadskārtu svētkos ar zoss cepeti mielojās muižās,” zina teikt Aīda Rancāne.
Mārtiņi iekrīt veļu laikā, tāpēc, kā agrāk, tā tagad, sēžot pie svētku galda, ir svarīgi atcerēties tuviniekus, kuru vairs nav šaisaulē. Pārrunāt, kāda bijusi raža, kādi darbi gaida nākamgad.
