Kur paliek Vijas Artmanes teiktais: Mans čuksts jādzird pēdējā rindā? Par aktieru dikciju raksta lasītājs 11
Vai mūsdienu teātris ir vārda māksla? Es noteikti teiktu “ne”. Drīzāk tas ir kustību teātris, kur kāpj, lec, gāž, laužas, rāpjas, arī dejo; demonstrē skaistas, garas kājas un citas pievilcīgas ķermeņa daļas, bet to, ko runā, grūti saprast. Kur paliek savulaik Vijas Artmanes teiktais: “mans čuksts jādzird pēdējā rindā”? Cienījamais Rubeņa k-gs, aicinot uz interviju aktierus, nekad nav pat pieminējis tādu aktierim svarīgu lietu kā dikcija. Arī teātra kritiķi, izmantojot vārdus “fantastiski”, “lieliski”, “satriecoši”, nepiemin aktiera dikciju.
Esmu teātra mīlētāja un cienītāja no jaunības dienām, bet tagad man sev jāsaka: nav ko veltīgi tērēt pensiju, jo ne dzirdu, ne saprotu, ko runā, vai arī teātrī skan ātrruna – kā lasot sporta ziņas. Taču – kāpēc dzirdu un saprotu, ko runā Dumpis (arī latgaliski), Jakovļevs, Skrastiņš un vēl daži. Jaunajiem aktieriem vajadzētu speciāli ieklausīties, kā runā Pēteris Liepiņš – tas ir skaidras, lieliskas dikcijas paraugs. No šodienas jaunajiem aktieriem par skatītāju domā Ilze Ķuzule-Skrastiņa.
Vai aktieriem, tāpat kā citu profesiju pārstāvjiem, nevajadzētu vērtēt darba kvalitāti? Latviešu skatītājs ir ar lielu pietāti pret teātri un savu sašutumu izteiks mājās…
A. Gulbe
