Māris Zanders: Vairāk naudas nenozīmē kvalitāti 2
Nemaz nepiederot pie tiem, kuri par visa ļaunuma sakni šajā valstī uzskata politiķus un politiskās partijas, tomēr neatbalstu nu jau valdības līmenī (12. februāra sēdē apstiprinātais informatīvais ziņojums) izskanējušo ieceri būtiski palielināt valsts finansējumu politiskajām partijām.
Jā, mēs esam zināmā apburtajā lokā, kad sabiedrība prasa no partijām lielāku neatkarību no t. s. sponsoriem, kvalitatīvāku politisko procesu un vienlaikus nevēlas par to maksāt.
Tomēr problēma ir tā, ka uzticība partijām Latvijā ir tik zemā līmenī, ka pašām partijām vispirms ir jāpierāda sevi, nevis aizvainoti jāsaka: kāds finansējums, tāda kvalitāte.
Ja atļauts nedaudz populistisks salīdzinājums, tad kas notiks, ja šādu loģiku kā premisu lietotu mediķi, policisti utt.
Vispirms par ideju no valsts budžeta 2% slieksni pārvarējušajām partijām maksāt ne tikai par katru saņemto balsi, bet arī par biedru skaitu. Nav strīda par to, ka politiskajam procesam lietderīgi būtu spēcīgas, daudzskaitlīgas partijas (lielāka sabiedrības iesaiste politikā, lielāka iekšējā demokrātija pašās partijās un citi apsvērumi).
Tomēr biedru skaits nedrīkstētu kļūt par ienākumu avotu, jo pretējā gadījumā partijas būs finansiāli ieinteresētas sevišķi nešķirot, kādi ir tās biedri. Jau līdzšinējā pieredze liecina, ka dažkārt partijās netrūkst, pieklājīgi sakot, ekstravagantu personāžu. Protams, var iebilst, ka desmit eiro nebūs šķērslis šāda personāža izslēgšanai, tomēr ir jomas – politika tostarp, kur kvalitātei, nevis kvantitātei vajadzēt būt atskaites punktam.
Ideja par “iztikas minumu” 190 000 eiro apmērā 2% barjeru pārkāpušajām partijām var tikt izskatīta tikai, ja tā drīkst teikt, komplektā ar krietni stingrākiem sodiem par partiju finansēšanas regulējuma pārkāpumiem. Es cilvēciski pat varu saprast politiķus, kuri apgalvo, ka politikā vide finanšu jautājumos ir pēdējo gadu laikā uzlabojusies (ticamāk gan, ka spiestā kārtā…), bet, ja ir iepriekš bijis tik daudz nesmukumu, tad nevar no nodokļu maksātājiem prasīt, lai viņi ticētu tam, ka pēc budžeta finansējuma palielināšanas partiju un politiķu ētika fontanēs nepieredzētos augstumos un tās vienalga nemēģinās kaut ko “šiverēt” savu ienākumu pavairošanas labā.
Mēs redzam ar finansēm saistītus skandālus arī citu valstu politiskajā dzīvē, un es to vienkāršojot interpretētu kā liecību tam, ka, ja par blēdībām nav reāli smagas sekas (piemēram, cietumsods), tad politiskās partijas legālā rocība var būt pat salīdzinoši liela, bet nereti kārdinājums (soda vieglums iepretī guvumam) vienalga izrādās stiprāks.
Turklāt atļaušos noraidīt pašu tēzi, ka finansējuma apmērs politikā ir saistīts ar ideju kvalitāti.
Piemēram, ASV politikā mēs redzam Latvijai vienkārši neiedomājami lielas summas, bet tas nekādi neierobežo, atvainojiet, stulbu ideju izvirzīšanu un agresīvu virzīšanu, turklāt abās lielajās (starp citu…) partijās. Turklāt nav nācies dzirdēt konkrētus Latvijas politisko partiju skaidrojumus, kur tās iespējami lielāko finansējumu tērētu, ja runa ir tieši par kvalitāti – biroja un partijas iekšējās birokrātijas uzturēšana vismaz man neasociējas ar analīzi un priekšlikumu izstrādi.
Ja mūsu politiķi ir tik slinki un/vai bezkaunīgi, ka neizmanto jau šobrīd ikvienam brīvi pieejamo, visnotaļ apjomīgo informāciju par dažādiem jautājumiem un rezultātā jo īpaši priekšvēlēšanu periodā nāk klajā ar absurdiem priekšlikumiem, nedomāju, ka papildus nauda te ko mainīs.
Nav runa par to, ka publiskais finansējums partijām vispār nebūtu vajadzīgs vai nebūtu palielināms, tomēr, ja mērķis ir pilsoniskās sabiedrības attīstība, tad būtu neloģiski un netaisnīgi, ja līdzīga labvēlīga attieksme nebūtu arī pret citiem pilsoniskai sabiedrībai būtiskiem elementiem (nevalstiskajām organizācijām, zinātniskajai ekspertīzei utt.). Kā saka – ja jau, tad jau. Pagaidām nav skaidrs, kādi ir politisko partiju īpašie nopelni, lai tās saņemtu īpašu attieksmi.
Rezumējot: pārveidojot izteikumu no “Divpadsmit krēsliem” – krēsli no rīta, nauda – vakarā, nevis otrādi.
