„X stunda var atnākt arī pie mums.” Saruna ar režisoru INTARU REŠETINU 27
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Piektdien, 17. februārī, Latvijas Leļļu teātra pagaidu mājās, Rīgas Latviešu biedrībā, gaidāma pirmizrāde – “Vafeļu sirdis. Misija – tētis”, kuru sarakstījusi norvēģu rakstniece Marija Parra. Dramatizējuma autore ir Zane Zusta, režisors – INTARS REŠETINS.
Īsi pirms pirmizrādes uzrunājot režisoru, “Kultūrzīmes”, kā jau vairākas reizes agrāk, pārliecinājās, ka Intara domas liek augstu vērtēt savu piederību Latvijai, patriotismu un stāju.
Pagājušajā gadā viņš bija viens no pirmajiem, kas kopā ar draugiem devās palīgā uz Ukrainas robežu, toreiz sakot: “Neglorificējiet pašsaprotamas lietas. Esmu tikai cilvēks, kurš nespēj nosēdēt mājās, neko nedarot. Tādu kā es ir tūkstošiem.” Šogad Intars Rešetins sirsnīgi uzrunā bērnus Leļļu teātrī un meklē iespējamo skatuvi Raiņa lugas “Indulis un Ārija” bilingvālam iestudējumam.
– Kādas ir jūsu attiecības ar lellēm, jo dzirdēts, ka ar lellēm varot pat izteikt vairāk nekā ar aktieriem?
I. Rešetins: – Ar lellēm varam darīt daudz, bet, lai stāstu varētu izstāstīt pilnvērtīgi, ir arī ierobežojumi, jāatrod vidusceļš. Esmu izvēlējies otro sarežģītāko tehnikas veidu, proti, strādājam trostu leļļu tehnikā, un tas nozīmē, ka aktieriem aiz širmja lelles jānotur kustībā, jākustina galvas un rokas, tas ir fiziski grūti. Šī iemesla dēļ kopā ar horeogrāfi Ingu Raudingu izstrādājām īpašu horeogrāfiju, jo praktiski aktieris šāda tipa lelli var vadīt tikai četras piecas minūtes, tad darbu pārņem nākamais.
Tas tiešām ir fiziski grūts darbs – rokas kustina ar metāla stienīšu palīdzību, muti virina ar roku, uzģērbjot lelli kā cimdu. Jā, tie ir ierobežojumi, darbojoties ar lellēm, savukārt, ja runājam par ieguvumiem, pats biju pārsteigts par leļļu meistares Janas Čivželes darbu. Šajā izrādē viņa debitē leļļu žanrā, kļūstot ne tikai par kostīmu mākslinieci, bet arī par leļļu meistari – un cik burvīgas lelles viņa ir radījusi, cik cilvēcīgus vaibstus!
Viņas tēli ir tik saprotami un uzrunājoši, tiešām spēju noticēt lellei, kurai taču nekustas mute, tikai acis. Protams, tam klāt pievienojas arī aktiermeistarība, mūsu meistari tiešām prot atdzīvināt lellītes. Katrā ziņā man un komandai šī ir ļoti interesanta pieredze, mēs augam kopā.
– Jūs neesat tikai režisors, tikai aktieris, esat arī Latvijas aizstāvis, patriots, zemessargs. Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā drīz būs jau apritējis gads.
– Normāla, veselīgi domājoša sabiedrība šo kara situāciju līdz galam nespēj ne aptvert, ne saprast. Ik pa laikam parādās cerība, ka murgs varētu beigties un agresors sakauts, tomēr Krievijas cilvēku resurss un neprāta līmenis ir neaptverams, cilvēki viņiem nenozīmē neko.
Iekšējā sajūta, protams, ir cerību pilna, liekas, ka šis asiņainais un nežēlīgais stāsts varētu beigties kuru katru nedēļu vai tuvākos mēnešus. Gaidu un ceru, kā un kad beigsies. Katrā ziņā mēs nedrīkstam atslābt, nedrīkstam padoties vai ļauties vienaldzībai, ir jātur roka uz pulsa un jābūt gataviem – X stunda var atnākt arī pie mums, tie nav tikai skaļi vārdi, tā ir Latvijas realitāte.
Lielais jautājums – ko darām un darīsim ar piekto kolonnu? Pie mums tā jūtas ļoti ērti. Vai būsim gatavi patiesai cīņai ar viņiem? Šeit gan nedomāju par fizisku cīņu, bet jautājums ir, kāda būs mūsu turpmākā sadzīvošana. Kādi būs mūsu turpmākie soļi. Mani draugi un paziņas aizrādīja, ka nav pareizi teikt “krievvalodīgie”, lietas jāsauc īstajos vārdos – tie ir krievi. Viņu procents Latvijā ir ļoti liels, un mēs nezinām, ko savā iekštelpā viņi domā patiesībā, ko no viņiem varam sagaidīt.
Lielākā daļa klusē, un pieļauju, ka daudz no viņu prātotā var būt ļoti atšķirīgs no tām atblāzmām, ko dzirdam ikdienā. Šie ir jautājumi, kas mani nodarbina, un domāju, ka par tiem nāktos domāt arī valstiskā līmenī.
– Pieņemu, ka no šiem klusējošajiem daudzi vēl joprojām ir uzrunājami. Vai esat domājis, kā to varētu darīt?
– Lai arī pie mums, paldies Dievam, nenotiek asinsizliešana, tomēr ir karš, kara laika apstākļi, mums jārunā skaidra valoda un jāseko konkrētai rīcībai. Man ir liels prieks, ka notiek pozitīvs process un ir krievu daļa, kuri sapratuši, ka latviešu valoda ir jāapgūst, jāmācās. Ja mēs, latvieši, sadzīvē nerunāsim krieviski, neapkalposim krievus krievu mēlē, tad integrācija nenotiks piespiedu kārtā, bet automātiski. Tas ir mājasdarbs, kas bija jāizpilda jau ļoti sen, tomēr tagad soļi sperti pareizā virzienā. Tas pats jādara arī mediju telpā un kultūrvidē.
Šai sakarā domāju arī par Rīgas Krievu teātri – uzskatu, ka sezonā vismaz vienai izrādei būtu jābūt iestudētai ja ne pilnībā latviešu valodā, tad vismaz bilingvāli. Teātris ir medijs, rupors. Dana Bjorka gan paziņojusi, ka zāles esot pilnas… Man liekas, ka tam vajadzētu notikt valstiskā līmenī, Kultūras ministrijai nāktos nevis tikai lūgt, bet prasīt – draugi mīļie, rādīsim jūsu skatītājiem priekšzīmi, mūsu valstī latviešu valoda ir pamatvaloda, tā ir vienīgā valsts valoda.
Tas varētu būt labs sākums. Tā kā pats esmu strādājis Krievu teātrī, zinu, ka ir daļa aktieru, kas vispār nerunā latviski. Šī sezonas viena izrāde būtu tikai viena no tik daudzajām, ko teātris piedāvā kā jauniestudējumus, tai vajadzētu būt kā labas gribas žestam un solim pretim latviešiem. Protams, tie ir skaļi vārdi, bet tas būtu būtisks solis integrācijā, turklāt Krievu teātrī tiek lietota nodokļu maksātāju nauda.
Protams, nākamais lielais jautājums ir izkropļota vēstures izpratne, ļoti liela Latvijas krievu daļa dzīvo pilnīgi ačgārnos priekšstatos par mūsu valsts patieso vēsturi. Tas ir liels un svarīgs jautājums, turklāt arī mums pašiem, arī mūsu izglītības sistēmai, jo vēstures stundas tiek pieļautas kā otršķirīgas un pat neobligātas. Mums jāciena sava Latvijas vēsture un tā jāmāca precīzi, jo vēstures fakti ir viegli sagrozāmi, tam pierādījums ir PSRS laikā sastāstītā Latvijas vēsture. Uzvarētājs pārraksta vēsturi, kā vien vēlas, to nedrīkst pieļaut.
– Ukrainas kara laikā īpaši apjaušam – lai gan varam cerēt, ka vairums latviešu saprot Latvijas un pasaules vēsturi, ilgstoši to esam vērojuši caur Krievijas naratīvu…
– Pieļauju, ka zināmā mērā es pats esmu šo padomju laiku upuris. Cenšos gan saglabāt skaidru galvu un saprast, kas nācis no padomijas un kur atrodas latviskais kodols. Viena lieta, kas mani tik tiešām uztrauc, – mums būtu jākļūst latviskākiem arī slenga un lamuvārdu lietošanas prasmēs. Tiesa, lamāties vispār nevajadzētu, bet, ja nu tie tomēr nāk pār lūpām, vajadzētu izmantot latviešu vārdus, nevis skanīgos un jau folklorizējušos rusicismus. Arī no tā mums vajadzētu atteikties.
– Varam cerēt uz jauno paaudzi, kuri vairs nemāk krieviski.
– Un tāpēc viņi saka: “Bitīt’ matos!”
– Vienlaikus mums skolās trūkst latviešu valodas skolotāju, varbūt daudziem latviešiem vajadzētu apsvērt domu par brīvprātīgu skolotāju darbu?
– Laba latviešu valoda gan mums vēl jāapgūst arī pašiem, jo tā ir krāšņa un bagāta, tik bieži neprotam to pienācīgi lietot. Valoda ir jākopj, tā ir mūsu esības pamatsastāvdaļa. Arī pats labprāt vēl ietu un apgūtu ne tikai svešvārdus, bet arī senvārdus, koptu pareizu gramatiku un ar to saistītos jautājumus. Es gan cenšos runāt latviski pareizi, ievērot visus likumus, izskaņas “-īties” un “-ināties”… Valodu vajadzētu kopt mums visiem.
– Kādi turpmākie radošie plāni pēc pirmizrādes Leļļu teātrī ir jums un jūsu komandai?
– Bijām iecerējuši Rīgas Krievu teātrī iestudēt Raiņa lugu “Indulis un Ārija”, bet saņēmu ziņu, ka nezināmu iemeslu dēļ projekts tiek iesaldēts. “Indulis un Ārija” ir ļoti pateicīgs materiāls, kas, manuprāt, ir vitāli svarīgs, lai tieši runātu par to plaisu, kas šķeļ Latvijā dzīvojošos krievus un latviešus. Mums jādzīvo zem viena jumta, un ar šo iestudējumu vēlos mēģināt būvēt saprašanās tiltu, turklāt projekts iecerēts bilingvāls.
Mana komanda bija gatava sākt darbu jau februāra beigās, bērniņš tika rūpīgi gaidīts un bija gatavs iet teju pirmos soļus dzemdību virzienā… Tad nāca ziņa par iesaldēšanu, nu runā par 2025. gadu, bet es tagad meklēju dzirdīgas ausis, atsaucīgas sirdis un prātus, kas šo iesaldēto projektu palīdzētu īstenot šī gada 18. novembrī. Tā būs patriotiska dāvana, vērienīgs iestudējums ar brīnišķīgu Valtera Pūces oriģinālmūziku, kas jau gandrīz pabeigta.
Esam sarunājuši kori “Latvija”, iestudējumā iecerēta laikmetīgā deja un lieliski aktieri. Tas ir mērķis, uz ko virzos, jo kopā ar komandu pie šī darba esam strādājuši jau vairāk nekā pusgadu, šobrīd ir sajūta, itin kā mums kaut kas atņemts. Ja projekts neīstenosies teatrālā formā, uz kāda teātra skatuves, iespējams, iestudējums izdosies kā raidluga Latvijas Radio. Tas gan būtu galējs variants, gribētos, lai tomēr notiktu teātra izrāde.
Tā noteikti būs bilingvāla izrāde, neatteikšos no mērķa runāt par šo tik būtisko plaisu, mēģināsim aptvert, vai varam saprasties vai tomēr to nespējam. Lai arī vēl neesmu saņēmis zaļo gaismu, esmu uzrunājis aktieri Andri Buli, kurš tēlotu Induli, Jana Herbsta būtu Ārija, uzrunāju arī Mārtiņu Vilsonu kā Pudiķi. Septiņu mēnešu laikā kopā ar rakstnieci Zani Zustu veidotais dramatizējums ir gatavs, jau pārveidots bilingvāli, viss saskaņots arī ar tulkotāju, tagad tikai meklējam platformu, lai šo stāstu varētu izstāstīt.
