“valoda kā pastāvēja, tā pastāvēja”. Jura Kronberga dzeja 0
Pērn Zviedrijas latviešu dzejnieks Juris Kronbergs svinēja 70. jubileju, šogad tvēra Latvijas Literatūras gada balvas laurus nominācijā “Dzeja” par asprātīgi un eksistenciāli veidoto dzejas krājumu “Uz balkona” (“Dienas Grāmata”, 2016). Gan krājums, gan dzejnieks it kā sastāv no divām daļām – un tomēr ir veselums, kas nonācis līdz mums latviešu, nevis zviedru valodā. Bet tā, protams, jau sen ir profanācija, jo Jura dzeja it kā nemaz nav bijusi prom “trimdā”.
– Kāds Juris Kronbergs ir ārpus darbiem – kad nestrādā pie tulkojuma un varbūt pat neraksta dzeju, nepiedalās dzejas festivālos u. c.? Kas viņam garšo un ko viņš iesāk?
J. Kronbergs: – Neko daudz, pastaigājos gar ezeru, iedzeru vīnu, tiekos ar kolēģiem Stokholmā un Rīgā, paskatos filmas, seriālus, aizeju uz bibleni (grāmatas vairs nepērku), kaut ko palasu. Jā, un pērku pārtiku, gatavoju vakariņas. Tādas lietas… dzimšanas dienas… ejam uz izstādēm, sēņojam, ogojam, plūcam nātres, ķiplocenes, gāršas, virzas, pabraukājam pa Gaujas Nacionālo parku (ne pārāk bieži – vienreiz…), TV tiešraidēs skatos futeni (parasti “Arsenala” mačus), hokeju un basketu (parasti – Latvijas izlasi)… Protams – rakstu arī tad, kad nerakstu (kā jau visi citi).
– Šajā brīdī esi aizņemts ar Ingas Ābeles romāna “Klūgu mūks” pārcelšanu zviedru valodā. Vari nedaudz pastāstīt par šo procesu?
– Atceros bērnību: manam tēvam bija tuberkuloze, un pēc sanatorijā nodienētā laika viņš nonāca atpūtas namā. Tur mēs ar mammu šad tad braucām pie viņa ciemos. Viena tāda konvalescentu (slimnieks izveseļošanās periodā. – J. D.) nodarbība bija klūgu pīšana. Tēvam kā māksliniekam tas labi padevās. Mums mājās vēl ilgus gadus lielajā istabā uz galda stāvēja viņa toreiz darināts klūgu trauks, kurā dažreiz atradās augļi, citreiz – pīrāgi vai pa retai reizei pat bonbongas. Ingas Ābeles romāna tulkošana arī ir sava veida klūgu pīšana, protams, pārnestā nozīmē, kaut ir tādi iestrēguma brīži, kad gribas klūgas pīt no tulkotā teksta… bet nu par to nerunāsim, tie tādi amata smalkumi. Ko zviedri teiks, redzēsim. Klūgu padarīšanas jau arī Zviedrijā nav nekāda svešā lieta, tās, protams, nav tik katoliskas, vairāk protestantiskas vai pat sekulāras. Bet lasītāji? Ceru, ka viņiem patiks! Un jācer, ka radīsies mazliet ziņkārība par latgaliskām klūgām, mūkiem, mārgām, proboščikiem, bobuļiem, lejnīkiem, budonkām, cukerkām, suknēm un pylnatiem…
– Ir kāds muļķīgs jautājums, ko man patīk uzdot jaunajiem dzejniekiem, kas tikko sākuši publikāciju ceļu: “Ko tu teiktu Rainim, ja būtu izdevība viņu satikt?” Atbildes, manuprāt, daudz pasaka par personību un varbūt pat rāda nākotni. Bet tu esi viens no retajiem pieredzējušajiem un manis cienītajiem dzejniekiem, kam lūgšu uz šo jautājumu atbildēt…
– Jautājuma iesākums man pirmā brīdī lika domāt, ka mani pieskaiti pie jaunajiem, taču izrādās – tomēr ne. Labi, jo tas nozīmētu, ka man būtu vēl baigi jāstrādā, jo līdzšinējās publikācijas tikai sākums! Kaut man pašam sen liekas, ka tas ir gals. Ko es teiktu Rainim? Es teiktu: nekrāmējies ar polītikas ikdienu, raksti prozu un neuztver sevi vienmēr tik fakking nopietni!
Dzejas ABC.
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Jura Kronberga dzejas atslēgvārds ir “pašironija”, tomēr tas nav nedz atvēsinoši, nedz ciniski. Cilājot pat ļoti eksistenciālas tēmas, dzejnieks par tām pasmaida un viegli un skumji pavīpsnā, nenodarot pāri pat tik nopietnām, trauslām un reizē labi bruņotām substancēm kā valoda un mīlestība.”
“Kultūrzīmju Grāmatplaukta” lasītājiem Juris Kronbergs velta savus jaunākos, iepriekš nepublicētos darbus.
Es izkritu no gultas
Es izkritu no gultas
ne uz grīdas, kritu tai cauri
uz citu zemi:
tur bija nakts, vēla pavasara, vai agras
vasaras nakts
Apvārsni aizsedza nomaskētu jauniešu bari
kapucēm pāri galvām kā mūkiem, sejām
aiz melnām maskām
Visapkārt kā savdabīgas Ziemassvētku egles, degošas mašīnas
nebija redzams vai agrāk
bijušas Volvo Hundai Toyota vai citas
Šur tur dega bērnudārzi, citur skolas bija liesmās
Un šīs maskas, šie kādreizējie jaunieši, skrēja, lēkāja
uzveda rituālas dejas, viņu kaujas saucienu
atbalsis bija dzirdamas avīžu lapās, internetu portālos, tālos
televīzijas raidījumos
Likās, ka viņu rituāls sācies jau pasen taigās, tundrās, savannās,
un beigsies tikai tad, kad pilsētas, parki un lielveikalu tuksneši
atkal būs savannas, tundras, taigas…
Te uzreiz agra rīta kārnā gaisma, liesmu vietā
māju un mašīnu skeleti kā izsaucēji pēc nepabeigta teikuma
Jauniešiem atlobījās drēbes un maskas, sejas un galvaskausi
vienīgi tagad jau caurumainās kapuces vēl
kaut cik turējās savās vietās
Un caur šo jauniešu paliekām lauzās lecošās saules stari
Bet es turpināju krist, es iekritu atpakaļ savā gultā
un uzmodos galīgi beigts
Konflikts ar valodu
Es ienīstu valodu
tā spēlējas ar mani
Man negribot tās nedzirdamās skaņas
pārņem visas manas maņas
Ja nemanos tā ievelk mani savos tīklos
Jeb kļūstu ievīstīts kā mīklā
kuru ieliek krāsnī, 225 grādu karstumā
Kad izņem laukā nevaru pateikt kas valoda kas es
Tas viss viens vienīgs valodisks sacepums
Jā, vai teicu: ienīstu valodu
Esmu dzirdējis, ka atriebība esot salda: noliku valodu virtuvē uz galda
cirtu to gabalos
Bet valoda kā pastāvēja tā pastāvēja
Tās sakapātās drumslas – tās bija zilbes
Tās atdzīvojās, sāka lidot
un kā putni baros sasēdās visdīvainākos veidos:
te iz pie uz un at pie iet un no pie ko
Un tā joprojām, nu galīgi bez–
galīgi
Un tām pāri
takti, toni priekšā, kā šamaņi
teica valodiskās -šanas
Varbūt jau teicu, labāk vēlreiz: es ienīstu valodu
Tā traucē domāt neko un vienkārši būt
tā liek man spēlēt visdažādākās lomas
uzspiež savas omas
un tad pie papīra un zīmuļa
vai datora man pavēl visu pierakstīt
Pat naktī mani modina
ar skaņām frāzēm teikumiem
un iečukst vēl ausī: “Tik neaizmirsti pierakstīt!”
Tā nebeidz mani bakstīt
tā mani mudina tā mani gludina…
Tā man nemitīgi iet, kaut durvis logi vārti ciet
Nu ko, nu ko lai bilstu vēl šai sakarā:
Vismaz labi tas, ka tā ar mani
nerunā angliski
Sapnis par grāmatas atklāšanu
Variācija par Elīnas sapni
Vēl tikai vasaras saulgrieži
bet sapnī jau nākamais pavasaris
un grāmatas atklāšana pie jūras
ir agra rīta stunda
auksts un lieli viļņi
cilvēki krastā un cilvēki mazās airlaivās
bēgļi no ziemas un tumsas
visi gaida autoru
visi gaida grāmatu
autors neparādās bet grāmata gan
tā ir spilgti sarkana tā ir atvērta
un redzama tieši virs viļņu galotnēm
sanākušie visi kā dziesmu svētku koris
sāk to unisoni lasīt
