Egils Līcītis: “Vienotības” atžirgšana pēc tam, kad pēdējā stundiņa bij tuvu 1
Līdzjūtīgi cilvēki, rūgtām asarām vagojot vaigus, vēroja vecajā “Vienotībā” notiekošos procesus. Pirms gada kādreiz varenā uzņēmuma sabiedriski politiskā vērtība bija noslīdējusi līdz nullei vai pat kritusi līdz mīnus atzīmei. Toreiz slēgtās derībās un atklātās reitinga tabulas deva viens pret simtu, ka “Vienotībai” bezcerīgi iegūt pārstāvību Saeimā.
Nāves briesmās nokļuvušajam politiskajam spēkam sens tik sens likās ziedu laiks, kad redzamākie partijas pārstāvji vakariņoja Elizejas laukos, izvēloties starp nogatavināta parmezāna vai kamambēra gabaliņiem, prošuto vai Ibērijas šķiņķa šķēlītēm, nēģa vai lašmaizītēm, bet atpūtā uz staltiem kuģiem kruīzā apceļoja dienvidu salas.
Sāpju salauztiem, bēdu sagrauztiem vienotībniekiem šķita, ka nākotnē būs jāpārtiek no sardīņu bundžām, kas zina, pat no tārpiem un vabolēm, un apstākļi draudēja tā iegrozīties, ka spožas politiskās karjeras vietā nāksies meklēt godīgu darbu! Tas bija tiešām baismīgs laika periods, kad ļaunvēļi, potenciālie likvidatori jau dalīja vēl nenoslaktēta lāča ādu, bet vēlētāji eiropeisku vērtību aizstāvjiem nedeva ne plika graša.
Smags šķiršanās brīdis no Solvitas Lielās, atvadīšanās no Eduarda Smiltēna, vietējo nodaļu nošķelšanās.
“Vienotība” bija tik atšālējusies un sašļukusi, tik veca un slima, kā izskatījās, līdz ar to pēdējā stundiņa bij tuvu.
Tomēr bija cilvēki, toskait šo rindu autors, kuri melnā izmisuma stundā, kad likās – nu viss pagalam! – ticēja partijas nākamībai un atjaunotnei un uzsauca “Vienotībai” – galvu augšā, veco zēn! Sākās partijas glābšanas operācija un ceļš uz vājnieces atžirgšanu. Partijnieki, kam sirdi vēl spiež pirmītējo pārdzīvojumu smagums, atceras, kā grūtajās dienās pat hauzītē viņi aktīvi, ar augstu svīšanas intensitāti domāja, ko veikt labāk, kā glābt kaput situāciju, kā tikt cauri daudzmaz sveikā.
“Vecajā Vienotībā” tika atstātas komerciālās intereses, kuru dēļ ne cilvēks, bet vesela partija kļūst par ieraduma vergu, kā arī tika aizvākts gludināmais dēlis, uz kura biedri pastāvīgi publiski gludināja savstarpējās neskaidrības un kašķus. Lietas sāka iet uz labo pusi. Jau vēlēšanās “Jaunā Vienotība” saņēma vērtējumu – “ieskaitīts” 13. Saeimā. Kur sīkākā frakcija tika uzskatīta par bezpalīdzīgiem mazuļiem, kuri kalpos vien par koalīcijas kājpameslu, ar meistarisku valsts pārvaldīšanas mākslu apbalvotie vienotībnieki mācēja pārņemt valdības veidotāju sarunu vadību un virzīt savu premjera kandidātu Krišjānīti galvgalī!
Tagad pagātne palikusi aiz muguras kā šausmīgs murgs, nākotne guļ priekšā kā mūžīgi svētki.
Diezin ko par galvu reibinošo atgriešanos domā Solvita Romā. Kas zina, pats Eduards, kurš palicis mirdzēt politikā kā fosforescējošs punktiņš, nožēlo, ka pagriezis muguru savai partijai. Aizritējušā varoņu XXV kongresa materiāli vēsta par notikušu “restarta gadu” un “pragmatiskas politikas” triumfu iepretī populistiskai.
Sagaidītāji bargas vētras un negaisus pārcietušo “Vienotību” sveic ar aplausiem, uzzinot par jauniem rekordiem reitingos.
Atgriezusies kā reprezentatīva un prestiža organizācija, partija sper drošus soļus uz priekšu. Mazs fušiers kongresā iznācis ar Saeimas otrās personas, ārlietu ministra vietnieces un citu ievērojamu kundžu neievēlēšanu partijas valdē. Liberālām meičiņām pašām jāmāk paskaidrot vēlētājiem, kas šīm fidām meklējams pie konservatīviem kungiem, kuri neatbalsta sieviešu plašākus centienus pēc varas, un jāsamierinās ar to, ka jātiek vaļā no ultraliberālisma. Tad Kariņš premjerēs, 2021. gadā Ķirsis droši vien pārņems varu Rīgā, un Latvijas ļaudis paaudžu paaudzēs atkal pieminēs “Vienotības” vārdu ar cienību.
