Kāpēc nepārtraukti jaukt galvu? No komisijas gaida vienu, pēkšņi izrādās, ka nāks pavisam kas cits, parādās kaut kādi kategoriski un skaļi, bet tukši paziņojumi… 10
Tā ir vadības specifika. Lēmumus pieņem, tos neizrunājot un nesaskaņojot sēdēs.
Kad sakāt “komisijas vadība”, kas ar to tiek domāts? Priekšsēdētājs Kārlis Kangeris?
G. Zelmenis: Pēc maniem personīgiem novērojumiem, Kangera kungs reāli komisiju nemaz nevada. Vismaz man tāds iespaids ir radies. Brīžiem pat šķiet, ka viņš no komisijas vadības pašatstatījies. Sēdēs bieži vien bijis tā, ka visi runā, bet viņš sēž kā “neatkarīgais novērotājs”.
Bet kas runā?
Citi. Ir pāris cilvēku, kas runā ļoti daudz un bieži. Un, ja parādās viedoklis, kas atšķiras… Viedokļu dažādība ir normāla, taču lietas ir jāizdiskutē, nevis jāsāk kliegt vai jāuztiepj savs viedoklis. No tiem projektiem, kuros man līdz šim nācies piedalīties, VDK izpētes komisija administratīvi ir vissliktāk vadītais. Bet, uzsveru, tas nenozīmē, ka viss, ko komisija darījusi, bijis slikti.
Tad man jāprasa, vai iepriekš bija runa par priekšsēdētāja vietnieci Kristīni Jarinovsku un komisijas locekli Didzi Šēnbergu?
Nevēlos nosaukt konkrētus vārdus. Problēma ir tā, ka komisijas darbā labās lietas ir pārāk bieži mijušās ar neizskaidrojamām, brīžiem absurdām.
Jūsu kā komisijas locekļu sajūta: vai komisija savu pētniecisko darbu ir padarījusi?
A. Bambals: Trijos gados izpētīt visu VDK dokumentu apjomu nemaz nav iespējams! Turklāt reāli laiks bija vēl īsāks. “Zaļo gaismu” darbībai mēs saņēmām tikai 2015. gada rudenī. SAB TSDC pētnieki ar VDK dokumentiem nodarbojās vēl pirms komisijas. 90. gados bija pētījumi un raksti. Viņi visu padarīt nespēja un arī VDK izpētes komisija to nav spējusi. Es komisijā esmu no paša sākuma, no 2014. gada augusta. Bija toreiz iecerēts skaisti, ka būs komisijas vadītājs un divi vietnieki – Ritvars Jansons vēstures un Kristīne Jarinovska juridiskos jautājumos. Jansons aizgāja politikā, viņa vietā nevienu citu neievēlēja, jo šķita – Kangeris taču pats ir vēsturnieks, kamdēļ viņam vēl vietnieku vēsturnieku? Faktiski tas lielā mērā apgrūtināja pētnieciskā darba koordināciju. Tā faktiskā vadība, administrēšana pārgāja pie Jarinovskas. Arī tas, kā mūs sākumā mētāja – no Izglītības un zinātnes ministrijas pie Tieslietu ministrijas, tad pēc pusgada atkal atpakaļ, tad uz LU. Attiecības ar SAB veidojās ļoti sarežģīti. Sākot ar to, ka viņi mums vispār nedos nekā un ka mums jākļūst par SAB darbiniekiem, ja gribam tikt pie dokumentiem. Varēja arī saprast SAB vadību, kas toreiz tikai pildīja likumā rakstīto. Patiesībā, tikai pusgadu pirms komisijas darbības termiņa beigām, 2017. gada noslēgumā, nokārtojot pielaides, radās iespēja piekļūt tiem VDK dokumentiem, kas glabājās SAB TSDC centrā. Līdz ar to līdz galam tos izpētīt nebija iespējams. Atgādināšu sabiedrībai, ka VDK dokumenti jau nemaz neglabājas vienuviet, bet izkliedēti starp dažādām valsts institūcijām. Tie atrodas LNA, operatīvā rakstura lietas ir SAB TSDC, datubāze “Delta” ar daļēji anonimizētiem datiem šobrīd nodota Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā. Taču arī paveikts ir daudz. Četros komisijas rakstu sējumos ir arī kvalitatīvi pētījumi, ir bijušas starptautiskas konferences. Iestrādes ir pamatīgas, cik nu trīs gados varējām. Otra lieta, ka komisija sabiedrībā tomēr radījusi vidi, lai šie VDK dokumenti tiktu publiskoti, tas ir, nodoti LNA pētniekiem izmantošanai. Tas ir solis uz priekšu. Noniecināt šo darbu nekādā gadījumā nevajadzētu.
G. Zelmenis: Komisijas rakstu sējumi kaut kādā mērā noteikti aizpilda robus VDK pētniecībā. Cita lieta, ka, manā skatījumā, publicēto pētījumu kvalitāte bijusi ļoti nelīdzena – no tiešām ļoti labiem un korektiem līdz tādiem, kas, manuprāt, nebūtu pat par pētījumiem nosaucami. Protams, trijos gados nevar izpētīt to, ko Lietuvā vai Polijā institūti pēta gadu desmitiem. No otras puses, grūti izprotamu iemeslu dēļ komisijas priekšniecība daudzus pētījumus nepamatoti steidzināja. Maksimums, kas tika dots vienam pētījumam, bija kādi četri pieci mēneši. Jā, dažos mēnešos var radīt ļoti labu pētījumu, ja ir pamatīgas iestrādes un zināšanu pamats. Bet, ja sāc ko pilnīgi jaunu, plus vēl jāstrādā pienākumu apvienošanas kārtībā ar pamatdarbu, tad četros piecos mēnešos var vien kaut ko apgrābstīt, bet ne fundamentāli izpētīt. Šādi apstākļi mazina pētījuma kvalitāti.
A. Bambals: Kvantitāte ir, bet kvalitāte… Ir ļoti liela atšķirība starp to, ko dara zinātnieks, maģistrs vai bakalaurs. Komisijā iesaistīto pētnieku līmeņi ļoti atšķiras. Tajā skaitā spējā uztvert un apstrādāt informāciju.
Un 750 tūkstoši eiro budžeta finansējuma trijos gados ir iztērēti…
G. Zelmenis: Kas attiecas uz komisijas finanšu lietām, pētnieki par tām nezina nekā. Vismaz es neesmu redzējis nevienu komisijas finanšu papīru.
