Vecums vai resnums? Jaunumi koku ciršanas noteikumos sagrozījuši prātus sabiedrībā 5
Šobrīd sabiedrībā plašas diskusijas raisījuši grozījumi noteikumos “Par koku ciršanu”. Savs viedoklis ir mežzinātniekiem, savs – meža īpašniekiem, kuri vēlas saimniekot pēc iespējas efektīvāk un gūt saimniecisko labumu, racionāli izmantojot ne tikai mežu, bet arī laiku. Vēl savs viedoklis ir arī dabas aizsardzības organizāciju pārstāvjiem un, protams, savs visiem tiem, kuri mežu izmanto kā atpūtas un dabas velšu vākšanas vietu.
Taču, kā vēstulē plašsaziņas līdzekļiem uzsver zemkopības ministra Kaspara Gerharda biroja vadītājs Jānis Eglīts, šobrīd vērojams, ka ir būtiski faktori šo normatīvo aktu grozījumu stāstā, kuri tiek laisti garām vai pagriezti tā, lai izskatītos iespējami draudīgi Latvijas dabai.
“Izlaisti dažādi nozīmīgi fakti, piemēram, ka normatīvo aktu grozījumi attiecināmi tikai uz privātajiem mežiem, kas ir puse no Latvijas mežiem. Valsts meža teritorijas tas neskars, jo ir pavisam cits normatīvais akts, kas regulē meža apsaimniekošanas procesus valsts mežā! Arī tas, ka šie grozījumi provizoriski attiecināmi vien uz 10% no privātajiem mežiem jeb 5% no visas valsts teritorijas. Kā arī svarīgākais faktors – šie nosacījumi uzliek par pienākumu meža īpašniekiem īsākā laika posmā atjaunot meža platību ar kvalitatīvu stādāmo materiālu,” norāda Jānis Eglīts.
Kāpēc jāmaina un kāpēc – ne
“Meža nozares organizācijas pirms diviem gadiem sanāca kopā un nolēma, ka nepieciešama jauna attīstības stratēģija. Nepieciešamība mainīt koku ciršanas nosacījumu balstīta zinātnieku atziņās par to, ka augstvērtīgais stādāmais materiāls, ko mēs varētu stādīt mežā, dotu ražīgākas koku audzes nākotnē. Ja koks aug labāk un ātrāk, tas vairāk piesaista ogļskābo gāzi, apgādājot mūs ar skābekli,” pamato Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks.
Priekšlikums ir ļaut cirst nedaudz tievākus kokus kā līdz šim, lai gan arī šis apgalvojums nav īsti precīzs, norāda meža īpašnieku pārstāvis.
“Ja paskatāmies piedāvājumā, tad vienai koku sugai ciršanas caurmērs tiek vienādots. Līdz šim tās bija skaitliskās vērtības, kas bija atkarīgas no bonitātes, ko ietekmēja augsnes auglība un mitruma apstākļi. Tagad visām vienas sugas audzēm noteikts viens ciršanas caurmērs un atsevišķām audžu kategorijām šis ciršanas caurmērs pat tiek palielināts. Iepriekš bērzam bija bonitātes, kurās galveno cirti varēja veikt, ja caurmērs bija no 22 līdz 31 cm, bet tagad paredzēti 25 cm. Priedi varēja cirst no 27 līdz 39 cm. Tagad paredzēti 30 cm. Tas nozīmē ka noteiktos meža tipos kokiem būs jāļauj augt ilgāk. Nevar viennozīmīgi apgalvot, ka visos gadījumos tiks cirsti jaunāki koki,” norāda Muižnieks.
“No dabas viedokļa, selekcionēti stādītā, intensīvi koptā un savlaicīgi novāktā mežā būs mazāka dabas daudzveidība, nekā ja mežs būtu atjaunojies dabiski, būtu ne tik rūpīgi izkopts un sagaidītu ciršanas izmērus. Resnāku koku neesamība apgrūtina izdzīvošanu tām sugām, kurām šie resnie koki ir vajadzīgi. Piemēram, melnā dzilna, kuras kaltā dobumā var ligzdot meža balodis, ir virkne kukaiņu sugu, kurām nepieciešami resni koki. Arī meža struktūra kļūs vienkāršāka, nebūs tik daudz kritalu,” iebilst botāniķe Lelde Eņģele.
“Nu nebūs mazāk resnu koku! Patiesība lielā daļā mežu – vismaz trešdaļā priežu mežu – resnu koku būs vairāk, atļautais caurmērs tajos nevis samazināsies, bet tiks palielināts.
II bonitātes priežu mežos, kurus mežkopji pazīst kā lānus, caurmēra samazinājums ir 1 cm – no 31 uz 30 cm – neliela, ar aci netverama izmaiņa. II un zemākas bonitātes priežu meži Latvijā aizņem vairāk par pusi no priežu mežu platības. Zinātnieku ilglaicīgajos parauglaukumos caurmēra vērtības mežaudzes sasniedz 40–50 gadu vecumā, tātad ir iespējams izaudzēt zāģbaļķus cilvēka pārskatāmas dzīves laikā,” oponē Jurģis Jansons, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” direktors.
Savukārt Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs Viesturs Ķerus savās publikācijās norāda, piemēram, uz to, ka neesot konkrētu skaitļu, kas pierādītu, ka risku, ieviešot šos grozījumus, nav.
Piemēram, nav tabulas, kurā redzams, cik ilgā laikā priede damaksnī sasniedz 39 centimetrus, cik ilgā laikā sasniegs 30 centimetrus. Cik gados var priedi nocirst tagad, cik gados pēc grozījumu pieņemšanas.
Vēl viens dabas sargu arguments: Latvijā nav beigusies aizsargājamo biotopu inventarizācija (dabas skaitīšana).
Meža apsaimniekošanai jākļūst zinātniski pamatotai
“Ja īpašnieks izvēlas galveno cirti pēc caurmēra, iniciatīva paredz visos gadījumos obligātu pienākumu mežaudzes mērķtiecīgi atjaunot. Tā ir būtiskākā izmaiņa. Mūsdienās mērķtiecīgas, zinātņietilpīgas meža atjaunošanas darbu tirgus cena, ieskaitot stādu cenu, ir apmēram 1000 eiro par hektāru, salīdzinot ar apmēram 100 eiro, ja izmanto t. s. dabisko atjaunošanos. Starpība ir desmit reizes! Īpašnieks, protams, varēs izvēlēties arī dabisko atjaunošanos, bet tad viņam būs jāsagaida galvenās cirtes vecums,” uzsver “Silavas” direktors Jurģis Jansons.
Iniciatīva paredz ierobežot t. s. melno taksāciju – iespēju ar kopšanas cirti, cērtot tievākos kokus, mehāniski palielināt audzes caurmēru un tādējādi ātrāk tikt pie audzes nociršanas – turpmāk galvenā cirte nebūtu atļauta trīs gadus pēc kopšanas cirtes, piebilst zinātnieks.
“Mans personīgais viedoklis ir, ka koku ciršanas apjoms šo nosacījumu dēļ būtiski nemainīsies. Zināmā mērā es pat apbrīnoju meža īpašnieku kopienu, kuri ir vienojušies atbalstīt šādus īstermiņā ierobežojošus, bet uz nākotni vērstus, nosacījumus,” uzskata Jansons.
Līmētās konstrukcijas baļķu vietā
Kāpēc valsts liek gaidīt un audzēt PSRS laika sortimentus, ja mūsdienu tirgus tādus nepieprasa?
Arvien vairāk arī Latvijā mēs redzam modernos koka būvniecības piemērus – piemēram, koka tiltu pār autoceļu Tērvetē vai slidotavu un estrādi Jelgavas Pasta salā. Šīs būves veidotas no līmētām liela izmēra koka konstrukcijām, izmantojot tehnoloģijas, kuras PSRS laikos nebija vēl radītas. Šādas būves ir daudz izturīgākas, nekā no masīvā koka veidotas konstrukcijas, pārliecinājies “Silavas” direktors.
Latvijas meža kanons nosaka, ka audzējam zāģbaļķus – lielus, resnus kokus pietiekami ilgā cirtes aprites periodā. Tādēļ arī Latvijas meža zinātnieki neatbalsta Skandināvijas pieeju – pilnīgu brīvību meža īpašniekam nocirst audzi, piemēram, “kāršu vecumā”.
Grozījumu pretinieki uzskata, ka jaunāku un tievāku koku ciršana visā Latvijā samazinās veco mežu platības.
“Arguments vērtējams kā pilnīga demagoģija,” to noraida “Silavas” direktors. “Tuvākajos septiņos gados 65% no tām audzēm, kuras drīkstētu nocirst pēc jaunā caurmēra, būs sasniegušas pašreiz noteikto caurmēru. 12 gados šis skaitlis jau būtu teju 90%. Ja pieņemam, ka “ļaunie”’ meža īpašnieki ar rūcošiem motorzāģiem stāv un gaida iespēju nozāģēt savus īpašumus, viņi pagaidīs šos gadus un to izdarīs. Jāatceras, ka jau šobrīd iespēju cirst pēc caurmēra meža īpašnieki izmanto vien 13% no mežiem, kur tā iespējama. Caurmēra izmaiņām nav nekāda sakara ar veco mežu platību, kas uztur un nodrošina bioloģisko daudzveidību. Tāpēc ir jānodrošina mērķtiecīga aizsargājamo mežu tīkla izveide jeb tā saucamā ainavu ekoloģiskā plānošana,” tā Jurģis Jansons.
Vairāk pieaug, vairāk arī “līķu” mežā
“Pēc nacionālā monitoringa datiem, piecu gadu laikā pārmērot mežu, mēs zinām, ka Latvijas mežos dzīvo koku apjoms ir teju 680 miljoni kubikmetru. Tas ir lielākais koksnes daudzums, kāds Latvijā izmērīts kopš 2004. gada, kad monitorings uzsākts – toreiz Latvijā bija nepilni 650 miljoni m3. No tiem teju 280 miljoni m3 koku vismaz viena miljona hektāru platībā (31% no visiem mežiem) ir pieaugušos mežos ārpus dabas aizsardzībai veltītām zemēm. Latvijas mežos ik gadus izaug gandrīz 28 miljoni kubikmetru koksnes, cilvēki nocērt apmēram 17 miljonus, seši miljoni nokalst. Pāri paliek un uzkrājas apmēram trīs miljoni.
Papildus dzīvajiem kokiem Latvijas mežos atrodas vismaz 64 miljoni kubikmetru beigtas koksnes – tās apjoms kopš 2008. gada ir palielinājies par 15%. Manuprāt, biežāk būtu jāatgriežas pie pakāpeniskās (nevis izlases!) cirtes, kas ir viens racionāls, vizuāli pievilcīgs un arī produktīvs koku ciršanas veids. Un, protams, arī jāveicina mērķtiecīga atjaunošana – tās trūkums vienā daļā privātmežu joprojām rada nesakoptības un paviršības sajūtu,” norāda Jurģis Jansons.
Plašāks “spēles” laukums
Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks: “Mainījies arī pieprasījums pēc koksnes. Ļoti resnus zāģbaļķus tirgus vairs nepieprasa tā, kā tas bija iepriekš. Mainījušās arī kokapstrādes tehnoloģijas – to labi var redzēt, ieejot jebkurā mūsdienīgā koka būvē. Ir ļoti garas sijas, taču no līmētiem materiāliem. Arī cena par 40 vai 35 cm caurmēra baļķiem nav tik laba kā par mazliet tievākiem. Zāģētavu cenu lapās lasāms, ka vislabāk maksā par baļķiem, kuru caurmērs ir ap 26 cm.
Meža īpašniekam ar grozījumiem tiek piešķirts plašāks “spēles” laukums, kurā viņš var pieņemt lēmumu – cirst vai necirst. Jau pašlaik pieauguša un pārauguša meža privātajā mežā kopā ar baltalkšņa un apšu audzēm ir tuvu 110 miljoniem kubikmetru. Tās visas varētu vecuma dēļ cirst, taču tas nenotiek. Privātīpašnieki vidēji gadā cērt 5–7 miljonus kubikmetru. Apgalvojums, ka viss ir izcirsts un tāpēc nepieciešami grozījumi, atkal neiztur kritiku.
Jaunās prasības nozīmēs arī papildu izmaksas – apmēram 800–1000 eiro uz hektāra. Līdz ar to jāuzsver, ka galvenās cirtes caurmērs ir viens no galvenās cirtes kritērijiem un tas nav rīkojums, ka ciršana jāveic, bet gan tā ir izvēle – ieguldīt stādot, kopjot un gūstot iespēju ievākt ražu ātrāk, vai gaidīt ciršanas vecuma parametra sasniegšanu.”
Vai ciršanas noteikumi privātajos mežos jāmaina?
VIEDOKĻI
Meža īpašniekiem jāuzticas
Latvijas Meža īpašnieku un apsaimniekotāju konfederācijas vadītājs Māris Liopa: “Dabas aizsardzības organizāciju minētais nevar būt arguments, lai mēs, meža īpašnieki, nevarētu saimniekot savā mežā, tāpat kā to dara mūsu kaimiņvalstīs. Šajās pašās kaimiņvalstīs arī tiek izpildītas dabas aizsardzības prasības. Vai tas nozīmētu, ka mēs pašu zemē neuzticamies saviem meža īpašniekiem? Mēs esam iemācījusies saimniekot ar padomu un domāt par nākotni visos aspektos! Nesaprotu, no kurienes radusies nejēdzīga doma, ka visi tūdaļ metīsies zāģēt. Ir jāsaprot, ka ir saimnieciskais mežs un ir aizsargājamās platības. Tās nedrīkst jaukt vienu ar otru!
Starp citu, saimnieciskā darbība mežā bieži vien uzlabo bioloģisko daudzveidību, nevis pilnīgs saimnieciskās darbības aizliegums.
Ārkārtīgi uztrauc vēlme visu, ko vien iespējams, pārvērst par aizsargājamām teritorijām bieži vien ar ļoti vāju pamatojumu, nedomājot par kompensācijām īpašniekiem.
Uz šo brīdī vien kompensācijās šajās saistībās vien būtu jāizmaksā 208 miljoni eiro.”
Jo vecāks mežs, jo daudzveidīgāks
Botāniķe, Latvijas Dabas fonda padomes locekle Lelde Eņģele: “Saistībā ar ciršanas caurmēra samazināšanu galvenajā cirtē nav bijis vispārēja risku izvērtējuma kā tāda. Noteikumu grozījumi paredz, ka varēs cirst tievākus, tātad attiecīgi arī jaunākus kokus. Īstermiņā tas ciršanai paver jaunas platības un līdz ar to izcirtumu, kur veikta kailcirte, būs vēl vairāk nekā līdz šim. Palielināsies pieaugušā meža fragmentācija. Otrkārt, ja atļauts cirst jaunākus kokus, pašreizējos izmērus koki var nesasniegt nekad – ja būs tirgus pieprasījums, cirtīs tik, cik īpašniekam būs izdevīgi un cik būs pieejams.
Piemēram, ja pašlaik damaksnī (auglīgākais priežu meža tips, kuru ciršanas noteikumu grozījumi skartu visbūtiskāk) var nocirst 101 vienu gadu vecas priedes vai priedi, kura ir izaugusi 39 centimetru diametrā, tad saskaņā ar grozījumiem šo koku varētu nocirst, sasniedzot 30 centimetru diametru. Tādējādi 39 centimetru resnu priedi damaksnī mēs vairs varam neieraudzīt. Un tas ir tikai piemērs. Jo ilgāk mežs attīstās, jo vairāk tajā ir dažādu sugu.”
