– Kādas ir tās problēmas izglītības un zinātnes nozarē, kurām jums kā komisijas priekšsēdētājam vajadzētu pievērsties vispirms? 5
– Pirmais komisijas uzdevums ir apspriest un virzīt izskatīšanai Saeimā normatīvos aktus, kas attiecas uz šīm jomām. Taču komisijai ir arī tāda kā tradīcija: ja Izglītības un zinātnes ministrijai nevedas sadarbība ar kādu no tiem, kas darbojas šajā nozarē, aicinām abas puses pie galda. Tāpēc viens no pirmajiem jautājumiem, ko nāksies komisijā nopietni izrunāt, ir jaunais skolotāju algu aprēķināšanas modelis. Šobrīd par to ir ļoti daudz diskusiju. Taču cilvēki diskutē, nezinot lietas būtību, jo modelis jau vēl nav kārtīgi izstrādāts. To tikai aprobē, bet to labos saskaņā ar aprobācijas rezultātiem. Tāpat vēl tikai notiek skolotāja darba laika uzskaite. Cik īsti šā modeļa ieviešana izmaksās, zināsim tikai mācību gada beigās. Man vissāpīgāk šķiet, ka, runājot par skolotāju algošanu, tiek konfrontēta ne tikai sabiedrība un skolotāji, bet savā starpā arī skolas un skolotāji. Tas nozīmē, ka process netiek pareizi vadīts vai arī ir parādījušies kādi blakusefekti, kas nebija sākotnēji paredzēti. Saeimas komisijai vajadzēs palīdzēt aizstūrēt diskusiju pareizajā virzienā.
– Vai pie šīs skolotāju un sabiedrības konfrontēšanas vainojama ministrija vai vēl kāds cits?
– To mēģināsim noskaidrot. Komisijai būs uzmanīgi jāseko līdzi šim procesam. Skolotāju arodbiedrība uzskata, ka solītie trīs miljoni jaunā algu modeļa ieviešanai ir par maz. Viņi saka: vajag vismaz 12 miljonus, taču nav skaidrs, no kurienes šis skaitlis ņemts, jo arodbiedrībai nav pietiekami daudz informācijas, lai šādus aprēķinus veiktu. Tāpēc komisijai arī jārod skaidrība, cik tad naudas šobrīd būtu patiesībā nepieciešams.
