Vēlreiz par valsts neatkarību 0
“Noskatoties pasākumu latviešu strēlnieku bataljonu izveidošanas simtgadei, domāju par valsts likteni un to, kā tad īsti bija ar valsts neatkarības atzīšanu,” zvanot redakcijai, teica Olafs Gaiķēns no Mūrmuižas.
Lasītājs uzskata, ka “pirmā Latvijas neatkarību oficiāli atzina Vācija, nevis Anglija. Arī boļševiki 1918. gada novembrī atzina Latvijas valsts neatkarību”. Taču par Latvijas valdības un valsts neatkarības “de facto” atzīšanas pirmo gadījumu vēsturnieki uzskata brīdi, kad 1918. gada 23. oktobrī Lielbritānijas ārlietu ministrs A. Dž. Balfūrs pieņēma Latviešu pagaidu nacionālās padomes (LPNP) pilnvaroto Z. A. Meierovicu un viņu informēja, ka Londona uzskata LPNP par likumīgu Latvijas valdību. 1918. gada 11. novembrī Balfūrs Meierovicam atkārtoti oficiāli un jau rakstiski paziņoja, ka Lielbritānijas valdība “labprāt no jauna apliecina savu gatavību dot pagaidu atzīšanu Latviešu Nacionālai Padomei kā “de facto” neatkarīgai iestādei”. Jāatgādina, ka tas notika vēl pirms oficiālās Latvijas valsts dibināšanas 18. novembrī, ko paveica jau apvienotais dažādu politisko spēku bloks Tautas padome. Kad tas bija noticis, 25. novembrī K. Ulmaņa pagaidu valdība saņēma Vācijas ģenerālpilnvarotā Baltijas zemēs A. Vinniga apliecinājumu, ka “vācu valdība ir ar mieru provizoriski atzīt Latvijas Tautas padomi par patstāvīgu varu un pagaidu valdību par tās izpildu komisiju”. Pagaidu valdībai tas bija svarīgi, jo Latvijas teritorija 1918. gadā atradās vācu okupācijā un bija nepieciešams sadzīvot ar vācu iestādēm. Kas attiecas uz Padomju Krievijas nostāju, tad tā savās interesēs 1918. gada 22. decembrī atzina nevis Ulmaņa, bet P. Stučkas padomju Latvijas valdību.
