Vija Beinerte: Arī par tevi un mani 6
Šī ir īpaša diena. Un šī vieta ir īpaša. Redzi, Māte Latvija sēro par saviem dēliem, par simtiem tūkstošu un par katru vienu – par visiem tiem, kas reiz cēlās aizstāvēt viņas godu un brīvību.
Gandrīz pirms simt gadiem, 1915., trīs jauni strēlnieki – gandrīz vēl zēni – krita kaujās Tīreļu purvā un tika te guldīti zemē. Ar viņiem sākās šie kapi. Brāļu kapi, jo Mātei Latvijai viņi visi ir bērni. Brāļu kapi, jo daudzu kritušo vārdus šodien vien debesis zina.
Šeit atdusas dzimtenes sargi. Viņi nolika savas galvas par brīvu un lepnu valsti, par tiesu un taisnību, par mieru un celsmi. Viņi nolika savas galvas par nākotnes Latviju. Jā, arī par tevi un mani.
Ieklausies, dēls, – šonakt akmeņi runā. Dzirdi, teic tie drosmi un pašaizliedzību, vēstī varoņstāstus par vīriem un jaunekļiem, kurus vienoja ticība, mīlestība un vēl arī cerība. Viņi ticēja Latvijai, mīlēja brīvību un cerēja dzīvot. Mirt viņi negribēja. Bet vēl jo vairāk viņi negribēja būt svešu kungu kalpi savā tēvutēvu zemē. Viņi samaksāja visaugstāko cenu, bet viņu upuris nebija veltīgs. Noliec galvu un ieklausies – akmeņos, savā sirdī un debesīs.
Noņem cepuri, dēls, šī vieta ir svēta. Un šis brīdis ir svēts. Aizdedz svecītes, klusi godinot varoņu piemiņu. Viena liesmiņa nespēj izgaismot nakti, bet redzi, cik to te ir daudz! Ļauj šim gaišumam iestrāvot tevī, paturi to savā sirdī un prātā, paturi atmiņā.
