Vija Beinerte. Tāds savāds pavasaris 0
Kā apburta stāvu un nespēju noticēt. Tur, kur jābūt ir jūrai, tikai ledus krāvumi, neparasti dzidri, zili un zaļi, bet tālāk – balts klusums.
It kā laiks būtu apstājies, it kā zeme būtu aizturējusi elpu. Debesis baltas. Kāpas baltas. Un priežu skujas nosarmojušas kā nosirmojušas, kā pūdercukura appūstas.
Un tad pēkšņi klusumā kaut kas iešvīkstas, ietrīsas, iesaucas it kā vējš būtu ieskrējis sudraba flautā… Paceļu acis – man pāri laižas trīs ziemeļu gulbji.
Un atkal klusums.
*
Bet pulksteņi no ziemas laika pārgriezti uz vasaras laiku. Tāds savāds pavasaris šogad.
Kā apburta stāvu un nespēju noticēt. Tur, kur jābūt ir jūrai, tikai ledus krāvumi, neparasti dzidri, zili un zaļi, bet tālāk – balts klusums.
It kā laiks būtu apstājies, it kā zeme būtu aizturējusi elpu. Debesis baltas. Kāpas baltas. Un priežu skujas nosarmojušas kā nosirmojušas, kā pūdercukura appūstas.
Un tad pēkšņi klusumā kaut kas iešvīkstas, ietrīsas, iesaucas it kā vējš būtu ieskrējis sudraba flautā… Paceļu acis – man pāri laižas trīs ziemeļu gulbji.
Un atkal klusums.
*
Bet pulksteņi no ziemas laika pārgriezti uz vasaras laiku. Tāds savāds pavasaris šogad.
