Franks Gordons: Vilks un Klucis – pārgalvīgi mākslinieki nāves ēnā 17
Nedēļas nogalē pasauli aplidoja latvisks uzvārds – Vilks. Latviešu cilmes zviedru mākslinieks Larss Vilks Dānijas galvaspilsētā Kopenhāgenā par mata tiesu būtu kritis par upuri cīņā par vārda un viedokļu brīvību – tāpat kā “Charlie Hebdo” ļaudis Parīzē. Vilks nebīstas nāves. Viņam patika būt par 21. gadsimta postmodernisma celmlauzi mākslā. Viņš provocējot priecājās, ka izaicina cietpaurus un fanātiķus. Dūšīgs un pārgalvīgs vīrs.
Dūšīgs un pārgalvīgs bija arī cits latviešu cilmes mākslinieks, kam nesen bija veltīta vērienīga izstāde Rīgā un kurš tikai tagad tiek pēc nopelniem atzīts pasaulē: Gustavs Klucis. Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados viņš kļuva par konstruktīvisma celmlauzi, padarīja fotomontāžu par nozīmīgu mākslas žanru. G. Klucis noticēja Pasaules Komūnas ilūzijai, meklēja mākslā jaunus ceļus uz iecerēto jauno pasauli – un Staļins lika viņu nošaut t. s. latviešu akcijas ietvaros.
Skumjas paralēles: Vilks un Klucis – divi spilgti talanti, pārdroši novatori laikmetu griežos, var teikt – nāves ēnā.
