Egils Līcītis: Viņu sauca Dzejnieks 0
Kā uzzinājām, agrāk Saeimas priekšsēdētāju, vēlāk mājās sēdētāju, bet tagad sūnu floras noaugušas partijas dibinātāja Šlesera blakussēdētāju Jāni Straumi jau no vidusskolas gadiem esot iesaukuši par Dzejnieku. Lasītāji viņu vairāk pazīs kā Batjku, kurš pārstāv Saeimas deputātu kandidātu grupu “Vecie paziņas”. Uz kādu brīdi viņi bija sasaldēti kriogēna laboratorijā, bet uz šīm vēlēšanām atlaidināti, tāpat kā Ostins Pauers saglabājuši možo enerģijas avotu priekšzīmīgā stāvoklī un atkal dodas tikties ar katru lētticīgo, kas vien grib neiznīcināmo politisko spēlētāju domu graudus uzklausīt. Cilvēki šos “piecus tenorus” klapē ar lietussargiem, sit ar mušu pletnēm un salocītām avīzēm, taču, ja gribi no vienkāršas politiskās dzīvības formas vai cieņpilna dzejnieka sociālā statusa kļūt par deputātu, tev jābūt pacietīgam.
Vecajiem rumpjiem skatlogā redzamais amats varbūt nav pa kabatai, taču viņi, tāpat kā pārējais sarakstu ducis, cīnīsies par dzimteni un viņi visi ir temperamentīgi Latvijas patrioti. Tomēr šķiet, ka visi pārējie arī turas pie dzejnieku liras vai vismaz piedzimuši par virtuoziem beletristiem. Jo – par ko partijas nerunā pirms vēlēšanām? Kā gadījies, kā ne, no priekšvēlēšanu dienas kārtības pagaisušas vairākas svarīgas tēmas, kuras cilvēki negribētu vis redzēt aizslaucītas vai pažobelē nobāztas.
1. Antikorupcijas tēma. Maz ticams, ka politiķiem naudas vara vairs nemin uz varžacīm un ierautkāre mazinājusies. Bet partijas, kas pirms trim gadiem ar “atklātības” un “tiesiskuma” jēdzieniem nēsājās kā Oļiņiete ar dievvārdiem, tagad klusucieš, un arī kādreiz varenais KNAB sagāzies kā vecs šķūnis. Atliek secināt, ka tiesiskumu nodrošināsim, ja turpmāk ikviens cilvēks šai valstī nēsās kabatā kastani vai citu māņticīgu zīmi.
2. Tautiešu reemigrācija. Izlietājuši pie valdības reemigrācijas programmas visu savu mākslu un saprašanu, bet nedabūjuši kaut cik vērā ņemamu rezultātu, politiķi atmetuši ar roku saukt Latvijas cilvēkus mājup, taču par tautiešu atgriešanos nekas lāgā nav pateikts un izdarīts līdz galam. Tad par to nav jārunā arī vēlēšanu kampaņā, t. i., jāmāk paklusēt, ja plāns nav izvedams dzīvē.
3. Demogrāfijas tēma. Kāds mazumiņš ar NA ultimātiem ir paveikts, bet laikam tik maz, ka citām partijām nedara godu pieminēt latviešu izmiršanas draudus.
4. Reformas. Kur taču katrās vēlēšanās kāds gribēja kaut ko reformēt, paldies Visuaugstākajam, Valdis Zatlers vienā rāvienā to izbeidzis, un šī tematika ir slēgta. Pieminēt “reformas” – tas ir sarkanās lupatas atslēgvārds, lai satracinātie vēlētāji ielidinātu “gaišos plānus” papīrkurvī, bet pašu reformatoru augšpēdu ieveltu miskastē, kā ukraiņi izdarās ar kaitīgiem Radas deputātiem.
5. Zema patriotisma, nacionālisma intensitāte. Kad izveidojušies bīstami apstākļi eiropeiskai virzībai un pat draudi neatkarībai, vēlētājiem ne vienmēr ir paļāvība, ka valsti vada stingri un nacionāli politiskie spēki. Dažreiz izskatās, ka vada politiskie nespēki.
Un protams – ja grib pa purvainē atstāto tematiku izlaipot galošās sausām kājām un pasīvi runā par cilvēkiem svarīgām lietām, tad pie spalvas ķeras beletristi žili verni un dzejnieki puškini. Kā Čaks ūdenskrānu un trotuāru, arī šie liriķi var apdzejot itin visu ko. Viņi saistītā valodā stāsta par cīņu par darba vietām un taisnīgām penzijām. Par izaugsmi un uzlabojumiem cilvēku materiālajā nodrošinātībā. Viņi vārsmo par nepieciešamību ieviest zināmu daudzumu sociālisma un dot vēlētājiem tiesības pašiem vēlēt Valsts prezidentu. Un ka pie Ingunas dabūjamas gardākās žāvētās vistiņas.
Tā ka nācijas politisko līderu, kas gatavi valsti pacelt uz saviem kamiešiem, mums vesels bars. Katram ir jauns variants loto spēlei – bingo, mēs esam pareizā partija, balsojiet! – un katram ir žults par nemākulīgo “Vienotības” pārvaldi.
Vai, vai, ar tiem dzejniekiem. Lai, no “Vienotības” vilkiem bēgdami, neuzskrienam lācim! Palieku pie sava. Valdībā vajag arī kādu ar veselo saprātu, nevis dzejdarus vien.
