Zaļākas laivas zilākos ūdeņos? Tehnoloģijas, kas spēj aizvietot fosilo itin visā, izņemot vienā lietā 2
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tā zaļā zeme lai paliek krastos. Upēm un ezeriem šī krāsa nav īstā. Ko cilvēks un modernās tehnoloģijas var darīt tīrības saglabāšanā tajā kustības atzarā, kurš iztiek bez asfalta un riteņiem?
Tāda šīsdienas sarunas tēma. Un, automobiļus pie žoga nolikuši, seši veči sēž Āgenskalna ostā un spriež par laivām un motoriem. Iepazīsimies. Juris Petuhovs, ostas saimnieks, prāva jūras kutera īpašnieks.
Raitis Mazjānis, Autoinženieru asociācijas prezidents, vairāku “Rīgas satiksmes” elektrifikācijas projektu vadītājs.
Uldis Rolis, privāta autoservisa īpašnieks, prot (un joprojām mācās) barot elektromotorus ar saules enerģiju. Jānis Štrauss, ne tikai pazīstamās “Brīvkalnu” trases, bet arī nelielas jahtiņas īpašnieks un kapteinis.
Atis Maldonis, biedrības “Usmas krasts” pārstāvis (sarunā piedalās moderni – attālināti). Es visu pierakstu un saīsināti apkopošu, lai savus un jūsu laivošanas plānus precizētu.
Acīmredzama ir mana sarunas biedru izvēle no automobilistu aprindām. Tomēr – četriem šeit ir kuteru vadītāju apliecības un pieredze. Arī Raitis ir laivas modernu piedziņu atvaļinājumā izmēģinājis – kajakā ar elektromotoru.
Un, kā secinājām – problēmas un iespējamie risinājumi arī ūdensceļos ir līdzīgi. Lai gan…
Iekšdedzes priekšrocības lielākas
Kāds simts laivu pašlaik te, Āgenskalna līcī, redzamas. Lielākās – ar dziļi zem klāja un virsbūvēm paslēptiem dīzeļdzinējiem. Mazākās (nosacīti, jo retā te īsāka par metriem pieciem) – ar pakaļējiem bortiem piekarinātiem pamatīgiem benzīna motoriem.
Un – vienprātīgs apspriedes lēmums – tā arī paliks. Jo nav nekādas alternatīvas kārotajiem diezgan garajiem rīdzinieku braucieniem līdz jūrai, Lielupei, Ķīšezeram, Doles vai pat Roņu salai.
Elektrība ir pārāk smaga, lai to vairāku stundu garam un vēlams tomēr ātrākam par 10 km/h peldējumam (glisēšanai) līdzi paņemtu.
Turklāt šie dzinēji ir videi visai nekaitīgi – Eiropas likumdevēji laivām no “eko” viedokļa pieķērās jau krietni agrāk par pašreizējo uzbrukumu automobiļiem.
Jau vairākus gadus aizliegts ražot, ievest, pārdot jaunus divtaktu motorus, kuri pagājušā gadsimta beigās padarīja līdzīgu ostu akvatorijas par eļļainām varavīksnes krāsu peļķēm. Un blarkšķēja tā, ka laivā sarunāties bija gandrīz neiespējami. Šie ir klusāki un tīrāki.
Trūkumi? Pirmkārt jau cena – neizbēgams modernizācijas pavadonis. Tikai paši mazākie nopērkami lētāk par tūkstoti. Lielākie (20 un vairāk ZS) maksā kā krietns “mazlietots” auto.
Mazajiem trūkst vairāku komforta elementu. Nav elektrisku starteru. Lai dzinēju piešķiltu, jāceļas kājās un striķītis jāparauj tāpat kā senajiem divtaktniekiem.
Nav sevišķi ērti – ja vajadzīgs vien neliels makšķerēšanas vietas maiņas manevriņš. Reversa (atpakaļgaitas funkcijas) nav. Jāgriež vadības svira par 180 grādiem.
Bet elektrība to var
Izmešu laivas elektromotoram nav vispār. Skaņa – tik vien kā ūdens burbuļošana ap skrūvi. Starts – viens roktura pagriezieniņš. Reverss – griežu to pašu rokturi uz otru pusi. Un laiviņa spēj dejot valsi mazā līcītī…
Un cena! Mazākais no populārākās markas “Minn Kota” elektromotoriņiem nemaksā pat 200 eiro. Mūžs – pie vaļasprieka nobraukumiem – tā vien šķiet bezgalīgs.
Vismaz manējais jau nosvinējis 21. dzimšanas dienu. Problēmas? Viena. Atšķirībā no maza benzīnnieka, kuram līdzi jāvadā vien nodomiem atbilstoša izmēra benzīna kanniņa, šim vajag akumulatoru. Kādu? Cik lielu? Par to tad arī krietna elektroauto speciālistu sarunas daļa.
“Jaunākās paaudzes akumulatorus, protams, tavā laiviņā varētu ielikt vieglākus. Bet šis vinnests gan maksās naudu, gan nesīs veselu virkni papildu rūpju. Lādēšanas procesa kontrole ir daudz sarežģītāka, daudz vairāk ir kontaktu, kuri sagādā rūpes jau automobilī, kurš strādā ne tuvu tik slapjos apstākļos kā laiva. Uzgāzīsi visai šai modernai uzpariktei savu zivju barības spannīti un nonāksi atpakaļ pie airiem…” man stāsta Uldis Rolis.
Var, protams, paņemt tā automobiļa, ar kuru šurp esi atbraucis, akumulatoru. Tādu ap 70 Ah. Pietiks divu stundu darbam. Parasta četrmetrīga stiklaplasta laiviņa peldēs ar ātrumu 7–10 km/h. Tāds – kādi 15 km – tad arī būs tavu iespēju izmērs.
Nudien nav mazs – ja kuģo iepriekš apgūtā un izpētītā zonā. Piemēram, Usmas Amjūdzē. Vajag vairāk? Traucē enerģijas izsīkšanas šaubas un nedrošība? Ko iesaka eksperti?
Pirmkārt – parastais akumulators nav šim darbiņam īstais. Tukšs izbraukts, tas lādēsies kūtri un lēni.
Vajadzīgs tā sauktais “dziļās izlādes” akumulators. 100 ampērstundu ietilpīgs tas maksās ap 140 eiro. Un dos tev drošas trīs stundas darba. Ostā pie štepseļa ātri atkopsies. Gribi vēl vairāk? Jāliek kuģītī divi tādi.
Bet tad komplekta cena jau sasniegs maza benzīnnieka līmeni. Un svars to pārsniegs.
Vai ir vēl labākas baterijas? Ir. Jau labu laiku gan interneta veikalos, gan mūsu pašu “ss.lv” privātos piedāvājumos parādās elektrības krātuves, kas komplektētas no sasistu vai šosejām izbrāķētu elektromobiļu dižo litija-jonu akumulatoru sastāvdaļām.
Tās ir labā stāvoklī, sevišķi, ja nākušas no pirmās elektroauto paaudzes, kas netika mocītas ar ātro uzlādi. Līdzīgas ietilpības (200 Ah) komplektiņu var savākt vieglāku (tomēr dārgāku) par parasto “dziļizlādi”.
Bet – šis modernizējums prasīs papildu ieguldījumus. Visai sarežģītu uzlādes kontroles sistēmu, kura automobiļos ir, bet tev savā laivā būs jābūvē pašam. Vai jāsauc palīgā meistaru.
Kas atkal nebūs lēti. Bet nepieciešami. Bez tās var iziet tā, kā nupat TV sižetos “slavenību” guvušajam skūtera īpašniekam, kura modernais verķis uzsprāga uzlādes laikā.
Citas elektrības ieguves iespējas
Arī uz ūdens iespējama hibrīda versija. Pats tādu vairākus gadus lietoju. Mazs benzīna motoriņš tālākiem pārlēcieniem. Un elektriskais klusiem manevriem copes vai citas atpūtas zonā.
Abiem līdzās ir vieta pat pie nelielas laiviņas (manējā četrus metrus gara) pakaļējā borta. Forši. Taču komplekta uzstādīšanas un novākšanas darbietilpība prāva. Un, kad tālskriešanas kāre pārgājusi, izrādās, ka benzīnnieks čurn dīkā.
Ir man draugs, kurš pēc principa “drošs paliek drošs” elektriskā laiviņā zem sēdekļa vadā līdzi nelielu benzīna ģeneratoriņu. Tas spējot ne vien akumulatoru lādēt, bet pat elektromotoru tieši barot. Pagājušajā vasarā pat esot vienreiz piešķīlis…
Jautāju saviem modernās enerģētikas ekspertiem – bet vai ar sauli akumulatoru piebarot iespējams? Iespējams. Ja “ieguglēsiet” – “solar panels for boat” –, saņemsiet kaudzi pārsteidzoši efektīvu un nebūt ne pārāk dārgu piedāvājumu.
Kvadrātmetrs sauli ēdošu šūnu kopā ar akumulatora uzlādes kontroles bloku ir iegūstams jau ar pārsimts eiro. Un labvēlīgos laika apstākļos dos 10 uzlādes ampērus. Kas, iespējams, noderēs. Un arī saule – iespējams – spīdēs…
Ja saules baterijai nav vietas uz tava kuģīša, vari to uzstādīt, piemēram, kokā pie laipas. Enkurosi kuģīti tukšu izbrauktu, nākamajās brīvdienās atgriezīsies pie pilnībā pabarota. Ja visas tās modernās uzpariktes šajā laikā nebūs nospertas…
Vasara ir īsa
Un nu par lielāko atpūtas kuģniecības problēmu. Atbilstoši mūsu zaļās Latvijas platuma grādiem jebkuras investīcijas modernā (dārgā) aprīkojumā ir riskantas.
Tavs laivas motors (atšķirībā no auto) tiks darbināts vien četrus vai piecus mēnešus gadā. Arī šajā laikā tikai brīvdienās un atvaļinājuma daļā. Kalpos tas ilgi. Par savu elektrisko jau teicu. Ceru, ka varēšu to atstāt mazdēlam. Ziemas glabāšana – bez pretenzijām.
Līdzīgi ir ar benzīnniekiem. Drošības pēc var izskrūvēt sveci un iepilināt mazliet eļļas. Reizi aukstā mēnesī pavilkt starta trosīti – lai virzuļi izkustas no vietas. Ieguldījums tātad ilgtermiņa.
Daudz sliktāk ir ar elektriska komplekta akumulatoriem. Tie ir smagi. Tie nedrīkstētu ziemot vietā, kur aukstāks par +5 grādiem. Tie nedrīkstētu izlādēties zem 70% no ietilpības. Ir tev vieta, uz kurieni šos stiept? Kur regulāri pārbaudīt un piebarot? Nav? Pirksi jaunus jau trešajā gadā. Un vairs nebūsi ne ekoloģisks, ne ekonomisks.
Šādam inventāram derētu tā sauktā koplietošana, kuras asni lēnītēm zeļ automobiļu jomā. Elektrisku laivu vajadzētu pirkt vai būvēt nevis man vienam, bet draugu pulciņam.
Lietošanas kalendāru varētu saskaņot. Manam Usmas vārdabrālim vajadzētu spēt savā kempingā pietiekamā apjomā piedāvāt šāda inventāra nomu. Iespējams, viņš to varētu – ja būtu kaut cik nopietnas pastāvīga pieprasījuma garantijas.
“Šīs supertehnoloģijas nedrīkst uzspiest ar varu, nedrīkst pat pārlieku agresīvi reklamēt. Citādi iznāk nevis ekoloģija, bet mārketings. Patiesai dabas saudzēšanai vajadzētu – cik vien iespējams – atgriezties pirmsākumos.
Pārvietošanos – arī uz ūdens – taupīgi plānot, nevis pārvērst par izšķērdīgu izpriecu,” norāda Uldis Rolis, SIA “Rolis” valdes priekšsēdētājs.
Atpakaļ nākotnē
Patiešām pie dabas. Patiešām taupīgi un tātad zaļi. Viena cilvēka lietota auto vietā velosipēds. Laivai, kuras stāvvieta gudri, atbilstoši personīgām vēlmēm izvēlēta, pietiktu ar airiem.
Bez īpašas piepūles tā peld 4–5 km stundā. Tikai pusi mazāk kā elektriskā. Varbūt man savā mīlestības kuģītī atteikties arī no elektromotora? Labu airu pāris maksā tikai pārdesmit eiro. Un vicināt tos veselīgi.
Supermodernu tehnoloģiju vietā padomāt par buru. Nekādus elektroniskus blokus nevajag. Vien švertu aizstājošas nolaižamas spuras pie sāniem un vēl vienu stūrējamu pakaļā…
Ekspertu viedokļi
Patiesi zaļš ir tas, kas nav dārgs
Raitis Mazjānis, Latvijas Autoinženieru asociācijas prezidents:
“Patiesi ekoloģisks, patiesi zaļš ir tikai tas, kas nav pārlieku dārgs. Trolejbuss ir elektrisks, bet nav ekonomisks, jo ļoti darbietilpīga ir vadu tīkla uzturēšana. Darbietilpīga, dārga.
Prasa naudu, kuras jebkāda iegūšana taču arī piesārņo dabu. Un pats trolejbuss pārvietojas kopējā auto plūsmā. Tātad lēni. Tramvajs ir labāks. Un metro, no kura diemžēl jau sen atteicāmies, būtu vislabākais. Un ne jau tāpēc vien, ka arī tie elektriski.
Elektriska piedziņa ir ekonomiska un ekoloģiska tikai tad, ja tā tiek pietiekami intensīvi izmantota.
“Rīgas satiksmei” ir vairāk nekā 20 elektromobiļu. Un pēc ilgstošas ekspluatācijas datu analīzes varu apgalvot, ka, piemēram, “Kia Soul” elektromobilis ir rentabls (tātad ekoloģisks) tikai tad, ja gadā nobrauc vairāk nekā 20 000 km. Ja mazāk – tā ir tikai progresivitātes demonstrēšana.
Līdzīgi un vēl skarbāk var vērtēt nepamatotas, vēlāk praktiski un pilnībā neizmantotas investīcijas ūdens transportā. Savu bagātību un “progresivitāti” gribi demonstrēt? Vari makšķerēt.
To lieliski var darīt ar vienkāršāko elektromotoru un dziļas izlādes akumulatoru bruņots. Vai pat no laipas…”
Video:
Motorlaivas vajag skābekļa iedzīšanai un ūdenszāļu plucināšanai
Atis Maldonis, zivju resursu uzraudzības un kontroles inspektors, biedrība “Usmas krasts”
“Usmā (sestais lielākais Latvijas ezers) pirms dažiem gadiem tika veikta rūpīga ūdens kvalitātes pārbaude. Stāvoklis labs.
Vienīgā vieta, kurā piesārņojuma normas pārsniegtas, bija saistīta nevis ar ūdens transportu, bet gan ar organikas noplūdēm no tuvējiem zivju dīķiem. Tādēļ – varbūt skanēs paradoksāli – mums motorlaivas ir pat vajadzīgas.
To ir par maz. Nepietiekami, lai uzlabotu skābekļa saturu ūdenī, lai kaut vai nedaudz paplucinātu ūdenszāles, kuras pārlieku strauji vairojas. Usmas pagastam jau vairākus gadus nav arī īpašu licenču iekšdedzes motoru lietošanai.
Elektriskie, protams, labāki. Sevišķi līčos, šaurumos, kur ātrums un skaņa traucē pārējos kolēģus.”
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
