Māris Antonevičs: Ziemeļkoreja tepat, kaimiņos, no kuras vienīgā iespēja ir aizbēgt 38
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šonedēļ tiek atzīmēts gads kopš prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā un tām sekojošajiem protestiem. Varbūt piemērotāks vārds šajā situācijā būtu “pieminēts”. Tā parasti saka par skumīgiem notikumiem.
Ja pērn daudzi priecājās, ka pārmaiņas Baltkrievijā ir sākušās un tās ir nenovēršamas, tad pašlaik šī valsts ar varu sagrābušo asiņaino diktatoru priekšgalā sāk atgādināt kaut kādu Eiropas Ziemeļkoreju, no kuras vienīgā iespēja ir aizbēgt, lai gan arī tas vēl negarantē drošību.
To apstiprina vairākas pēdējā laikā saistībā ar Baltkrieviju starptautiski izskanējušās ziņas. Sprinteres Kristīnas Cimanouskas stāsts par izraušanos no režīma ķetnām, sajūtot, ka konflikts ar sporta funkcionāriem var izvērsties par kaut ko daudz bīstamāku, varētu būt pat filmas cienīgs stāsts. Jo īpaši tāpēc, ka tam ir, ja tā var teikt, laimīgas beigas.
Turklāt pēc visa dzirdētā noprotams, ka Cimanouska nebija nekāda aktīva opozīcijas atbalstītāja vai Lukašenko kritiķe, bet pat diezgan apolitiska persona.
Tas tikai rāda, cik nomācoša ir gaisotne valstī, un liek atcerēties tos laikus, kad padomju sportisti, mākslinieki vai zinātnieki izmantoja braucienus uz ārzemēm, lai aizmuktu no uzraugiem un lūgtu politisko patvērumu.
Vēlāk par vēlmi palikt ārvalstīs paziņoja arī cita Baltkrievijas izlases dalībniece Tokijas olimpiskajās spēlēs Jana Maksimova.
Tas, cik komfortabli var justies no Baltkrievijas aizbēgušie, ir cits jautājums.
Iespējams, ka režīmam ir pa prātam, ja aktīvākie režīma kritiķi ir prom, bet palikušos var iebiedēt tā, ka par protestiem neviens vairs nedomā.
Tomēr ne vienmēr. Dažreiz ir citas intereses, tajā skaitā atriebība, kā to pierādīja Baltkrievijas gaisa telpā ielidojušās “Ryanair” lidmašīnas nolaupīšana, lai sagūstītu tajā esošo opozīcijas aktīvistu Romānu Protaseviču.
Nesen Kijevā parkā atrasts pakārts baltkrievu aktīvists Vitālijs Šišovs. Viņš vadīja nevalstisko organizāciju “Baltkrievu nams Ukrainā”, kas sniedz palīdzību baltkrieviem, kuri aizbēguši no represijām savā valstī, un lielākās aizdomas, ka aiz notikušā stāv Lukašenko specdienesti.
Arī pats slepkavības veids liecina, ka tas ir nevis vienkāršs atentāts, kad upurim tējā pielej indi vai nošauj no garāmbraucošas automašīnas, bet iebiedējošs soda veids.
Daudzi bija ievērojuši sakarību starp Lukašenko režīma propagandas kanālos demonstrētajiem sižetiem, kur opozīcijas aktīvistiem virtuāli tiek dalīts iedomāts “Jūdas ordenis”, bet līdzās šo cilvēku bildēm attēlota cilpa.
Baltkrievijas opozīcijas līdere Svjatlana Cihanouska, kura jau gandrīz gadu dzīvo trimdā, secina – pat cilvēki, kam izdevies aizbēgt no Baltkrievijas, nevar justies drošībā.
Lai gan 9. augustā dažādās valstīs notikušajos Baltkrievijas atbalsta pasākumos tika teikti iedvesmojoši vārdi par to, ka neviena diktatūra nav mūžīga, notikumu attīstība tomēr liek aizdomāties par to, cik efektīvas ir ierastās protesta formas.
Amerikāņu politologs Džīns Šarps 1973. gadā uzrakstīja grāmatu “Nevardarbīgās pretošanās politika” (“The Politics of Nonviolent Action”), kas bija balstīta uz viņa doktora disertācijas atziņām, pētot dažādas kustības.
Mūsdienās tā tiek uzskatīta par tādu kā protesta kustību “ābeci”.
Pašu Šarpu, kurš dažreiz tiek dēvēts par “krāsaino revolūciju” ideologu, mēdz gan demonizēt, gan celt debesīs, īpaši līdz 2018. gadam, kad viņš vēl bija dzīvs un ik pa laikam sniedza intervijas, arī komentējot aktuālos politiskos notikumus pasaulē.
Grāmatas pirmā daļa vairāk veltīta filozofijai par varas būtību, bet otrā sniedz diezgan detalizētu apkopojumu par nevardarbīgās pretošanās metodēm (mītiņi, boikoti, streiki un tā tālāk) un to, kādās situācijās kura no tām varētu būt iedarbīgākā.
Pavisam ir uzskaitītas 198 metodes, un Šarps tās sagrupējis trīs plašās kategorijās: 1) protests un pārliecināšana; 2) nesadarbošanās; 3) iejaukšanās. Viens no galvenajiem mērķiem ir parādīt varu un tās īstenotās represijas ļoti nepievilcīgā gaismā, kas iznākumā vājina režīmu un pietuvina tā galu.
To, ka tas darbojas, ir pierādījuši dažādi piemēri, sākot ar Baltijas valstu atmodu (tā laika Lietuvas aizsardzības ministrs Andriuss Butkevičus tolaik esot teicis, ka lai labāk viņam iedod Džīna Šarpa grāmatu, nevis atombumbu) un beidzot ar t. s. krāsainajām revolūcijām postpadomju valstīs un “arābu pavasari”.
Tomēr, runājot par Baltkrievijas protestiem, arvien biežāk izskan jautājums, vai taktika bijusi pareiza – vai pastaigāšanās ar baltsarkaniem karogiem un rozēm pa Minskas ielām Viktora Coja dziesmu pavadībā bija lielākais, ko cilvēki varēja darīt?
Vai nebija jāpaaugstina likmes?
Tieši pagājušā gada augusts bija brīdis, kad Lukašenko un viņa rokaspuiši izskatījās apmulsuši un pat nedaudz nobijušies, tomēr nākamie soļi izpalika, un tā nu tas ir novedis pie šodienas situācijas.
Pats Lukašenko ir aplinkus izteicies, ka varētu aiziet no prezidenta amata. Taču ļoti iespējams, ka viņš pats to iztēlojas atbilstoši Ziemeļkorejas variantam – kā varas nodošanu savam dēlam.
