Mobilā versija
Brīdinājums -2.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
30. septembris, 2016
Drukāt

Spēlfilmas “Melānijas hronika” vajadzībām Pasienē uzbūvēts vesels Sibīrijas ciemats (1)

Pasienē ir skaista, kaut skarba daba. Filmā "Melānijas hronika" te uzņemtas Sibīrijas ainas. Foto - Timurs SubhankulovsPasienē ir skaista, kaut skarba daba. Filmā "Melānijas hronika" te uzņemtas Sibīrijas ainas. Foto - Timurs Subhankulovs

Pēc mēneša, 1. novembrī, pirmizrādi piedzīvos jauna pilnmetrāžas latviešu spēlfilma “Melānijas hronika”. 1941. gada vēl glamūrīgā Rīga, smalki teātri ar smalkām dāmām un kungiem zālē… Un pēkšņi – lopu vagoni, pazemošana, spīdzināšana, izvarošana… Sibīrijas aukstums un bads. Daudzi aizgāja bojā. Bet bija, kam izdevās izdzīvot. Melānija atgriezās Latvijā. Viestura Kairiša režisētā “Melānijas hronika” ir pirmā Latvijas mākslas filma par staļinisma deportāciju tēmu, kas balstās Melānijas Vanagas autobiogrāfiskajā romānā “Veļupes krastā”. “Latvijas Avīze” viesojās Ludzas pusē pie pašas Krievijas robežas, kur notika filmēšana, un tikās ar cilvēkiem, kam iejušanās Sibīrijā un izsūtīto cilvēku ādā bija emocionāls piedzīvojums un pārdzīvojums.

“Te cilvēkiem kā lopiem uz dēļu grīdām sagrūda salmus, ūdeni deva padzerties no spaiņa,” kā ar kamolu kaklā stāsta Tatjana Meškovska. “Kad redzēju, kā velk pa zemi mirušu māti, aizmugurē viņai skrien pakaļ raudošs bērns, kura mammu turpat tālāk aprok, pat saprotot, ka tā ir tikai filma, gribējās vai histēriski raudāt.” Šis stāsts nav gluži par Sibīriju, un tie, kas raudāja, ir nevis izsūtījuma mokas pārdzīvojušie, bet masu skatu dalībnieki filmā “Melānijas hronika”. Un raudāja cilvēki tādēļ, ka iztēlojās izsūtīto pārdzīvojumus un iejutās viņu ādā.

Tatjana Meškovska ir Briģu pagasta kultūras nama vadītāja, un tieši viņai filmas veidotāji lūdza tuvākā un tālākā apkārtnē atrast dažādus cilvēkus, kas varētu filmēties. Nekā sarežģīta te nav bijis, jo šai pusē Pasienē, Ludzā un Zilupē tuvu Krievijas robežai dzīvo kā latvieši, tā krievi, kuru vidū arī ar sibīriešu asinīm dzīslās. Filmas uzņemšana šajā Latvijas austrumu nostūrī cilvēkiem bijis vesels notikums.

Arī pati Tatjana nokļuvusi filmā. Viņa lentē ir gan izsūtītā latviete, gan Sibīrijas krieviete, kura tepat sādžas malā skatās, kā pajūgā ieved viņus, dzimtenes nodevējus no Latvijas. Arī Melāniju un viņas dēlēnu.

Pati Tatjana dzimusi Zilupē, bet Pasienē, kas filmā izmantota Sibīrijas sādžas vides atainošanai, dzīvojuši viņas vecmāmiņa un vectēvs. Un daba šeit gan skaista, gan skarba – mazliet piever acis un tālumā iztēlojies Sibīrijas mežus…

Briģu kultūras nama vadītāja atceras, kādreiz viņai stāstīts – šai apkārtnē daudzi cēlušies no poļiem, bet tad pienākuši laiki, kad pasē tautības ailē nedrīkstēja rakstīt polis, bet tā vietā – baltkrievs. Tā viņi visi pamazām kļuvuši par baltkrieviem. Tatjanas Meškovskas vecmāmiņa vācu okupācijas laikā slēpusies mežā, jo viņu mājas pagalmā iekārtojušies vācieši. Taču viņi, lai cik dīvaini tas arī izklausītos, no meža iznākušo meiteni cienājuši ar putru. Savukārt karam veļoties uz otru pusi, sētā ievākušies krievi, kam vietējos nav bijis ar ko paēdināt. Tagad apkārtējas zemes esot nopirkuši zviedri.

Pasienes pagastā – vietā ar skaistu, kaut skarbu ainavu režisors Viesturs Kairišs atradis senu, pussabrukušu guļbaļķu koka ēku saimniecību ar šķūni. Vide papildināta ar vairākām zemnīcām, barakām un mulāžas tipa ēkām, lai radītu Sibīrijas ciema iespaidu. Kaut filmēšana jau galā, ēkas palikušas. Šurp ved ekskursantus ne tikai no Latvijas, lai pastāstītu kā par filmu, tā Latvijas vēstures drausmīgākajām, ar izsūtīšanu saistītajām lappusēm.

Tatjana atceras, ka netālajā Merdzenē savulaik dzīvojusi viņas krustmāte. Tolaik pavisam maza meitenīte. Pagalmā ienākuši izsūtāmo savācēji, mazajai pateikuši, gan jau drīz tēti redzēs, un aizveduši. Tā viņa savu tēvu nekad dzīvē vairs nesatika. Laikam kaut kur nošauts.

“Manuprāt, šādas filmas kā “Melānijas hronika”, kaut arī ļoti smagas, tomēr ir ļoti vajadzīgas, lai tauta nezaudētu savu emocionālo atmiņu un cilvēki saprastu, ka jādara viss, lai nekas tamlīdzīgs vairs neatkārtotos,” ir pārliecināta Tatjana Meškovska. Un varbūt arī tādēļ cilvēki, kurus viņa uzrunājusi un aicinājusi filmēties, to darījuši ne vien zinātkāres – kāds nu īsti tas filmēšanās process ir –, bet arī zināmas misijas vadīti.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Cerams, ka nojauks Sibiriju un atjaunos Latvijas izskatu

Draugiem Facebook Twitter Google+