1625. gada 18. martā 0
Pirms 390 gadiem, 1625. gada 18. martā, Kurzemes un Zemgales hercogs Frīdrihs Grobiņas pilī “uz pilsētas namnieku un iedzīvotāju pazemīgu lūgumu” dāvāja Liepājai pilsētas tiesības un nosprauda pilsētas robežas.
Liepājnieki ieguva arī ģerboni – sarkanu lauvu, kas ar labo ķepu atbalstās pret liepu. Kā apdzīvota vieta un tirgošanās punkts piejūras ceļā no Rīgas uz Kēnigsbergu (Kaļiņingradu) un Dancigu (Gdaņsku) Līvas ciems gan pastāvēja jau sen. Un jau kopš 15. gadsimta tam atkārtoti nelaimējās tikt nopostītam karos. 17. gadsimta beigās pilsētā bija ap 200 namnieku – pilntiesīgu pilsētas pilsoņu. Pārvaldes kārtību Liepājā noteica līdzīgu Rīgai – pilntiesīgie pilsētas pilsoņi jeb namnieki veidoja pilsētas padomi – rāti. Amatnieki dibināja amatu brālības – cunftes, pastāvēja arī Lielā (tirgotāju) ģilde un Mazā (amatnieku) ģilde. Pirmā birģermeistara gods tika Johanam Ruprehtam.
