Pirms 300 gadiem despotiskā Prūsijas karaļa Fridriha Vilhelma I un viņa dzīvesbiedres Sofijas Dorotejas ģimenē piedzima mantinieks, nākamais karalis Fridrihs II Lielais.

Lasītākie

“Latvija nav pelnījusi neatkarību.” Sieviete skarbi izsakās par Latviju un sadusmo tautiešus 29

Kokteilis

Merkurs Skorpionā brīdina: 4 zodiaka zīmju pārstāvjiem tuvākajā nākotnē gaidāms liels pārbaudījums

“Ko tālāk? Jāņi – šašlika svētki?” Soctīklos uzvirmo neapmierinātība par dzirdēto 18. novembra koncertā pie Brīvības pieminekļa

Lasīt citas ziņas

Šo vīru uzskata par vienu no ievērojamākajiem 18. gadsimta valdniekiem, kura ieskati par valsti pieder politikas klasikai. Fridrihs II Lielais bija pārliecināts, ka spēcīgu valsti veido spēcīga armija, spēcīgs valsts aparāts un “apgaismots liberālisms” iekšpolitikā. Kā kroņprincis Fridrihs bija intelektuāls jauneklis, atvērts visam jaunajam – viņš studēja filozofiju un poēziju, sarakstījās ar tā laika Eiropas gaišākajiem prātiem, tādiem kā Voltērs, sacerēja politoloģiska un filozofiska satura darbus, komponēja skaņdarbus un pats spēlēja mūzikas instrumentus. Tomēr, kad 28 gadu vecumā nācās pārņemt valsts varas grožus, Fridrihs mainījās. Kolorītais karalis ar militāru spēku un diplomātiju sāka apvienot vācu valstiņas ap Prūsiju. Viņš atbalstīja ticības un uzskatu brīvību valstī, bet uzsvēra: “Spriediet, par ko gribat, taču pakļaujieties.” Zīmīgi, ka Fridriha II Lielā pēdējie vārdi uz nāves gultas bija: “Esmu noguris valdīt pār vergiem.”