Pirms 300 gadiem despotiskā Prūsijas karaļa Fridriha Vilhelma I un viņa dzīvesbiedres Sofijas Dorotejas ģimenē piedzima mantinieks, nākamais karalis Fridrihs II Lielais.

Lasītākie

7 pārtikas produkti un dzērieni, kas veicina grumbu veidošanos un paātrina novecošanos

Krievu murgs Turcijā: turki Krievijas pilsoņus izsēdina no lidmašīnām un neļauj lidot uz citām valstīm

TV24

Ojārs Rubenis: “Tikai debilu cilvēku apziņā var būt tāda sajūta, ka mēs varam braukt pa tādiem ceļiem un tādām Rīgas ielām…”

Lasīt citas ziņas

Šo vīru uzskata par vienu no ievērojamākajiem 18. gadsimta valdniekiem, kura ieskati par valsti pieder politikas klasikai. Fridrihs II Lielais bija pārliecināts, ka spēcīgu valsti veido spēcīga armija, spēcīgs valsts aparāts un “apgaismots liberālisms” iekšpolitikā. Kā kroņprincis Fridrihs bija intelektuāls jauneklis, atvērts visam jaunajam – viņš studēja filozofiju un poēziju, sarakstījās ar tā laika Eiropas gaišākajiem prātiem, tādiem kā Voltērs, sacerēja politoloģiska un filozofiska satura darbus, komponēja skaņdarbus un pats spēlēja mūzikas instrumentus. Tomēr, kad 28 gadu vecumā nācās pārņemt valsts varas grožus, Fridrihs mainījās. Kolorītais karalis ar militāru spēku un diplomātiju sāka apvienot vācu valstiņas ap Prūsiju. Viņš atbalstīja ticības un uzskatu brīvību valstī, bet uzsvēra: “Spriediet, par ko gribat, taču pakļaujieties.” Zīmīgi, ka Fridriha II Lielā pēdējie vārdi uz nāves gultas bija: “Esmu noguris valdīt pār vergiem.”