1832. gada 13. maijā. Latviešu valodas reformators 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 190 gadiem Jaunkalsnavas muižas namnieka ģimenē piedzima viens no 19. gadsimta vidus jaunlatviešu kustības aktīvistiem un latviešu nacionālās literatūras pamatlicējiem, literāts, publicists un tāpat latviešu valodas reformētājs Juris Alunāns, īstajā vārdā Gustavs Georgs Frīdrihs Alunāns.
Neskatoties uz īso mūžu, viņa devums latviešu kultūrā ir iespaidīgs – ap 500 jaunu vārdu un daudzu vārdu formu, latviešu modernās rakstu valodas ieviešana, leģendārās jaunlatviešu himnas “Nevis slinkojot un pūstot” atdzejojums: “Ja ik viens tik zemē sētu/ Vienu graudu veselu./ Kas tad izskaitīt gan spētu/ Zelta kviešu krājumu.”
Oriģinālā tas bija čehu autora Františeka Ladislava Čelakovska (1799–1852) dzejolis, kam Alunāns pievienoja pašsacerēto “Augsim lieli, augsim stipri,/ Būsim sveiki, veseli./ Uzdziedāsim, uzdziedāsim/ Augstu laimi Latvijai!”. Jāatzīmē, ka Alunāns aktīvi darbojās kā tulkotājs, pierādot, ka latviešu valoda ir gana bagāta, lai tajā pārceltu arī, piemēram, vācu klasiķu darbus, Heinriha Heines “Loreleja”.
Viņš ieteica atmest no vācu valodas aizgūto gotisko rakstu un “čupu burtus”, piemēram, “tsch” aizstāt ar “č”, “sp” ar “f”, likt garumzīmes nevis “h”, un arī pats konsekventi lietoja jauno ortogrāfiju.
Alunāns ieviesa mūsdienās pašsaprotamo, ka citu tautu personvārdi un vietvārdi latviešu valodā jāatveido tā, kā tie skan oriģinālā, bet valstu nosaukumiem, atskaitot dažus izņēmumus, labāk likt galotnes “-e” vai “-ija”, nevis no vācu valodas patapināto “-zeme” (Vāczeme, Krievzeme).
Alunāns cīnījās pret 19. gadsimtā bieži sastopamo paradumu darināt jaunus vārdus, latviski izkropļojot vāciskos, teiksim, uzvārdu saukt par “cūnābeli”. Viņa ieviesti ir gada mēnešu nosaukumi latviešu versijā un citi paša darināti vārdi: ārzemes, burts, jautrība, māksla, saeima, veikals, kokvilna, kareivis.
