1839. gada 16. martā. Zūru cukura “pabrīķis” 0
Pirms 180 gadiem “Latviešu Avīzes” pirmajā lappusē publicēja rakstu, kas liecina par cukurrūpniecības sākumu Latvijā: “Kāda līdz šim Kurzemē it sveša lieta ir tagad Zūres (Zūru) muižā uztaisīta un ieriktēta, un tāpēc, ka tā mūsu zemē kas jauns ir, godīgiem lasītājiem še top zināma darīta. Mūsu dzimtskungs, cienīts lielskungs no Lambsdorf jau aizpērn mazumā mēģināja Vāczemes cukura bietes, no kurām Vāczemē cukuru taisa, audzēt. To redzējis, ka šīs cukura bietes ir mūsu zemē gana labi aug, pērn pavasarā lielus laukus, gandrīz 100 pūra vietas, ar tām apstādīja, jo viņš nu bija nodomājis cukuru taisīt.”
Zūru muižkungs bija Vācijā sameklējis cukura vārīšanas meistaru un divas nedēļas pirms šīs publikācijās Zūrās darbu sāka cukura “pabrīķis”.
Raksta nobeigumā autors vērsās arī pie latviešu zemniekiem: “Ļoti šai jaunai lietai palīdzētu, kad uz priekšu godīgi saimnieki arī tās cukura bietes audzētu, kuras viņiem par labu maksu še noņemtu.”
Acīmredzot cukura rūpals Zūrās tomēr neuzplauka, jo 19. gadsimta beigās visi par to jau bija praktiski aizmirsuši. Cukurbiešu audzēšanas un pārstrādes otrā atnākšana notika pēc tam, kad 80. gados šī nozare atdzima Austrumprūsijā.
Latvijā atskaites punkts bija Rīgas Politehnikuma ķīmijas profesora Maksimiliana Glazenapa 1893. gada 2. februāra lekcija par cukurrūpniecības iespējamību Latvijas teritorijā. Zinot tālāko, jāsecina, ka cukura ražošanas uzplaukumi un norieti Latvijā allaž notikuši cikliski.
