Saeimas deputāti biedrības “Palīdzēsim viens otram” telpās uzklausa pacientu kritiku par nejēdzībām veselības aprūpē 0
11. septembrī Saeimas Sabiedrības veselības apakškomisijas izbraukuma sēde notika labdarības organizācijas “Palīdzēsim viens otram” telpās. Sēdē piedalījās Saeimas Sabiedrības veselības apakškomisijas vadītāja, deputāti, veselības nozares un pacientu organizāciju pārstāvji.
Sarunā iesaistījās Latvijas Pacientu organizāciju tīkls, Latvijas Hemofilijas biedrība, Latvijas onkoloģijas pacientu organizāciju apvienība “Onkoalianse”, Latvijas Diabēta asociācija, Latvijas Cistiskās fibrozes biedrība, “Dzīvības koks”, Alianse Vīriešu veselībai, kā arī citi veselības nozares pārstāvji. Šoreiz bija iespēja runāt atklāti. Ne tikai par pētījumiem, cipariem un budžetu, bet par to, kas notiek ar cilvēku brīdī, kad viņš saslimst un saskaras ar skarbu realitāti – izmeklējumi jāgaida ilgi, netiek finansētas zāles. Par sajūtu, kad šķiet – valsts pagriezusi muguru un “slīcēja glābšana atstāta paša slīcēja rokās. Mēs runājām par lietām, kuras var būt izšķirošas cilvēkam, kurš cīnās par savu veselību un pat dzīvību.
Es šajā sarunā piedalījos kā iniciatīvas “Bez veselības nav valsts” vēstnese. Taču man bija svarīgi runāt ne tikai par iniciatīvu. Es gribēju deputātiem pastāstīt par cilvēkiem, kurus pazīstu un ar kuriem ikdienā esmu kopā. Es šajā biedrībā vadu onkoloģijas pacientu atbalsta grupu. Mūsu grupā ir 88 sievietes un arī viens vīrietis – biedrības vadītājs Edijs Pipars. Tas ir Whats app čatiņš, kurā mēs, kā jau sievietes, runājam par receptēm, bērniem, dārza lietām, hobijiem. Par dzīvi. Par pavisam parastām lietām. Mēs esam kopā gan priekos, gan bēdās. Pastāstīju par skaudrajiem brīžiem, kad kādai no mums sāp. Kad kādai ir slikti. Kad kādai no pacientēm bijis jāmaksā par onkologa vizīti. Kad nācies saskarties ar mediķu neiecietību vai dusmām laikā, kad cilvēks jau tā cīnās par savu dzīvību.
Onkoloģijas pacienti, tāpat kā ikviens cilvēks ar jebkuru citu diagnozi, ļoti vēlas dzīvot. Un viņiem ir svarīgi mediķa acīs redzēt to pašu degsmi un pārliecību, ka kopā var cīnīties par labāko iespējamo rezultātu, bet ne vienmēr valsts mediķiem dod visus “instrumentus”, lai pacientu varētu izārstēt. Veselības aprūpe nav tikai ārstu, slimnīcu vai Veselības ministrijas jautājums. Tā skar ikvienu no mums.
Pats aktuālākais jautājums, protams, ir medikamenti, kuri vēl jo projām nav iekļauti kompensējamo zāļu sarakstā. Nav gan zināma aktuālākā statistika, jo Nacionālais veselības dienests vairāk kā nedēļu nevarēja sagatavot aktuālākos datus, cik nosaukumu zāles patlaban ir atzītas par izmaksu efektīvām, lai tās tiktu iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā un cik pacientiem tās ir vajadzīgas.
Pēdējā informācija liecina par 80 medikamentiem, kurus gaida vismaz 7000 cilvēku. Un tās nav eksperimentālas zāles. Tie ir medikamenti, kuri var paildzināt dzīvildzi un ļaut cilvēkam ar smagu saslimšanu atgriezties, piemēram, darba tirgū. Par to sēdē runāja Starptautisko inovatīvo farmaceitisko firmu asociācijas (SIFFA) direktore Vladislava Marāne. Viņa prezentēja SIFFA/LDDK pētījuma rezultātus, kas liecina, ka arī darba devēji redz ļoti tiešu saikni starp cilvēku veselību un valsts ekonomiku. 90% aptaujāto darba devēju norāda, ka darbinieku veselības problēmas rada papildu slodzi kolēģiem, bet vairāk nekā puse uzņēmumu saskaras ar ilgstošu vai biežu darbinieku prombūtni.
Par būtiskāko risinājumu uzņēmēji uzskata rindu samazināšanu un savlaicīgu ārstēšanu, bet 85% aptaujāto augstu novērtē kompensējamo medikamentu pieejamības paplašināšanu. Tas vēlreiz parāda, ka ieguldījums veselībā nav tikai izdevumi veselības budžetam, bet tas ir ieguldījums cilvēkos un arī Latvijas ekonomikā.
Diskusijā tika skarti jautājumi par savlaicīgas ārstēšanas šķēršļiem, pacientu pašu maksājumu slogu, nevienlīdzību veselības aprūpes pieejamībā, kā arī kompensējamo un inovatīvo medikamentu pieejamību. Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības “Dzīvības koks” mentore Olga Zeile uzsvēra, ka pacientam nebūtu jānonāk situācijā, kad par nepieciešamajām zālēm jācīnās ar sabiedrības palīdzību un jāmeklē ziedotāji. Zālēm, kas cilvēkam var dot iespēju turpināt ārstēšanos un dzīvot, būtu jābūt pieejamām veselības aprūpes sistēmā, nevis jāgaida, kamēr kāds saziedos nepieciešamo summu. Pacientiem vienkārši nav laika gaidīt. Ieguldījums cilvēka veselībā nav tikai izdevums. Vesels cilvēks ir valsts resurss.Viņš var strādāt. Audzināt bērnus. Rūpēties par saviem tuviniekiem. Maksāt nodokļus.
Sēdes noslēgumā izskanēja arī solījums veselības finansējumu palielināt līdz 6% no IKP. Taču šis solījums vairāk saistīts ar laiku pēc nākamajām vēlēšanām. Bet…pacienti nevar gaidīt līdz vēlēšanām! Slimība savu grafiku nesaskaņo ar vēlēšanu kalendāru.
Sarunā tika solīts meklēt risinājumus, lai pacientiem būtu pieejamas inovatīvās zāles un Latvija šajā ziņā varētu vairāk pietuvoties Eiropas rādītājiem. Tas ir būtiski, jo mūsdienīgas ārstēšanas iespējas jau pastāv. Jautājums ir par to, cik ātri tās nonāk līdz cilvēkam, kuram tās ir vajadzīgas. Es ļoti gribētu, lai šodienas saruna nepaliek tikai pie solījumiem.
Pēc sēdes deputāti ne tikai turpināja sarunas neformālā gaisotnē, bet arī iepazinās ar “Palīdzēsim viens otram” telpām un organizācijas ikdienas darbu. Viņiem bija iespēja apskatīt arī noliktavu un uzzināt vairāk par biedrības darbu un brīvprātīgo iesaisti.
Man bija svarīgi, lai deputāti šo vietu redz ne tikai kā telpas, kur notika Saeimas sēde. Lai viņi redz cilvēkus, kuri šeit nāk pēc palīdzības, un cilvēkus, kuri savu laiku, zināšanas un spēku atdod tam, lai šo palīdzību sniegtu. Jo liela daļa no šī darba balstās tieši uz brīvprātīgajiem. Cilvēkiem, kuri pēc sava darba, savām rūpēm un savas ikdienas atrod laiku, lai palīdzētu kādam citam.
Mēs turpināsim runāt, prasīt un atgādināt. Mēs gribam, lai cilvēkam, kuram ir iespēja dzīvot, šī iespēja netiek atņemta tikai tāpēc, ka nepieciešamās zāles viņam nav pieejamas, jo bez veselības nav valsts.
