“Starp zemas kārtas ļaudīm dakteri maz top cienīti.” Latvieši un medicīna 27
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
1861. gada 28. septembrī. Latvieši un medicīna
Pirms 160 gadiem “Latviešu Avīzes” konstatēja: “Dakteri un ārstnieki vieni no otriem pavisam izšķirami, lai gan abēji veseliem nē, bet slimiem vajadzīgi. Dakteri ir dikti mācīti, studierēti (..) tāpēc mācītu un kungu kārtas slimnieki tos prasa un meklē.
Ārstnieki turpretī nemācīti, prātā tumši ļautiņi, kas lielās ar zālēm, nelietīgām skunstēm un apvārdošanām slimības izrārstējuši. Un pēc šiem prasa un meklē zemas kārtas un nemācītu ļaužu slimnieki.
Šie līdz ar saviem ārstniekiem cieti tic, ka daudz slimības esot, kuras dakteri nebūt nevarot izdziedēt, bet no ārstniekiem, ar vārdošanu jeb citādi tās esot ārstējamas.
Tās esot zemes, akmiņu, ugunes un ķirmiņu (čūsku) atriebšanās; skauģu acu apskatīšana un savešana. (..) Līdz kāds apsērg ar vēderu, acīm, zobiem un tā joprojām, tā tūliņ pie ārstniekiem no viena pie cita. (..) Ka dakteru pie slimā neaicinājuši, reti dzirdēsi nožēlojam.
Ārstniekiem ar visu dvēseli pielipuši, ar tiem no bērnu dienām iepazinušies, sagājušies, saspriedušies – no vienas kārtas, tautas un dabas, radinieki būdami. (..) Dakteri turpretī citas kārtas, tautas, svešinieki, maz ar to zemu kārtu saiet, draudzējas un iepazīstās, un paliek no šīs neiemīlēti un neuzticami.
Ārstnieki savas muļķības biedriem vēl ieteikuši, ka dakteri jau tā sirdīgi, ka šie zemas kārtas ļaužu labad ne rūpēšoties, ne tiem tik derīgās zāles došot, kā viņi tiem jo augstās kārtās dodot. Redzi nu, prātīgais lasītāj, kāpēc vēl starp zemas kārtas ļaudīm dakteri maz top cienīti un dažā novadā dakteru un viņu mājas ir velti meklēt.”
