1928. gada 17. oktobrī. Latvija “amerikāniski” uzlabo ceļus 0
Pirms 90 gadiem “Jaunākās Ziņas” par “amerikānisku paņēmienu ceļu uzlabošanai Latvijā” – ceļu betonēšanu: “Aiz Torņkalna, kur beidzas priekšpilsētas sīko namiņu rindas, Rīgas–Ķekavas šosejā visu rudeni liela rosība. Visgarām pusjauktai šosejai akmeņu un šķembu kaudzes. Veco bedru bedrēs izbraukto šoseju atjauno un iztaisno. Universitātes izmēģinājumu saimniecības, Rāmavas, robežās dzīta pāri laukiem pilnīgi jauna taisna stiga apmēram 6 km garumā, ievērojami saīsinot līdz šim līkumoto ceļu. Te Šoseju un zemesceļu departaments pirmo reizi izmēģina jaunu, amerikānisku ceļu. Ceļa vidu pārklāj 5 m platumā ar 12 – 15 cm biezu betona maisījuma kārtu, kas sacietējot rada neizdauzāmu mūra segu. Ceļmalā novietotais 10 zirgspēku traktors griež betona maisīšanas mašīnas lāpstas. (..) Betona masa galīgi sacietē pēc 3 – 4 nedēļām. Šinī laikā to pārsedza ar smilšu kārtu un katru dienu aplaista. Dienā veic aptuveni 30 m gabalu.”
Pirmo reizi Latvijā šoseju betonēšanu izmēģināja 1925. gadā Rīgas–Jelgavas 10 km posmā, savukārt rakstā pieminētais Ķekavas virziena posms iznāca vien 500 m garš.
Cementbetona izmantošana, no vienas puses, skaitījās izdevīga, jo atšķirībā no asfalta varēja izmantot vietējās izejvielas, taču, no otras puses, tai piemita arī trūkumi, tostarp liela darba un laikietilpība, turklāt tā dārgi izmaksāja. Atsevišķu samērā īsu grants un bruģēto šoseju posmu betonēšana intensīvāk aizsākās 30. gadu otrajā pusē, taču padomju okupācijas laikos priekšroku deva asfaltam.
