Pretošanās kustības simbols: Gunārs Astra 12
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 90 gadiem Rīgā piedzima viena no principiālākajām, atpazīstamākajām un tautā cienītākajām nacionālās pretošanās kustības personībām PSRS pastāvēšanas pēdējās desmitgadēs – Gunārs Astra. Padomju režīms Astru tiesāja divas reizes, un kopumā “lēģeros” viņš pavadīja vairāk nekā 19 gadu, pārliecībā kļūdams nevis vājāks, bet gluži pretēji – nobriedušāks.
Pirmo reizi Astru arestēja un tiesāja 1961. gadā. Gan par to, ka “stājies noziedzīgos sakaros” ar ASV diplomātiem, respektīvi, sarunājies ar tiem, gan ka glabājis un izplatījis “pretpadomju literatūru”. Baltijas Kara apgabala tribunāls viņam par to piesprieda 15 gadus pastiprināta režīma darba kolonijā, ko Astra arī visus izcieta, līdz tika atbrīvots 1976. gadā.
1983. gadā Astru arestēja otrreiz, šoreiz par “pretpadomju aģitāciju un propagandu”, piespriežot septiņus gadus. Vēsturnieki uzsver, ka izmeklēšanas laikā Astra čekistiem nedeva nekādas liecības un neko neparakstīja – unikāls gadījums 60.–80. gadu “pretpadomju” prāvu praksē.
Arī savā slavenajā pēdējā vārdā, asi vēršoties pret Latvijas pārkrievošanu un lielkrievu šovinismu, kā arī atgādinot par Latvijas okupāciju, Astra uzsvēra: “Neviens cilvēks ar manu palīdzību nav nonācis izmeklētāja kabinetā. To nevar piedot, un man nepiedod arī to, ka es jūsu priekšā nenoliedzu nedz savus draugus, nedz savu pārliecību.”
Slavenākā frāze šajā 1983. gada 15. decembrī Latvijas PSR Augstākajā tiesā sacītajā runā, protams, ir šī: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku.” To uzskata par vienu no nozīmīgākajām politiskajām runām Latvijas valsts vēsturē.
