Kas nogalināja Gunāru Astru? 57
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Piemineklis Gunāram Astram viņa 90. dzimšanas dienā 22. oktobrī iepretim Rīgas Apgabaltiesas namam Brīvības bulvārī 34, kā bija iecerēts, vēl netiks atklāts. Rīgas dome neesot turējusi solījumu labiekārtot skvēru. Sīkā politiskā berze gan netraucēs nosaukt izcilā Latvijas brīvības cīnītāja vārdā nākamo gadu un sarīkot virkni viņam veltītu pasākumu, sola organizētāji. Viens no tiem – celt gaismā jautājumu arī par G. Astras nāves patiesajiem iemesliem.
Atklāšanas dienu piemineklis gaida tēlnieka Gļeba Panteļejeva darbnīcā Jūrmalā. Pagalmā novietotas tērauda konstrukcijas, zem jumta – divi bronzas ciļņi. Viss ir gatavs, lai kaut tūlīt pieminekli nogādātu Brīvības ielā un samontētu, skaidro mākslinieks.
Ierosme uzstādīt pieminekli pie LPSR Augstākās tiesas ēkas, kurā 1983. gada 15. decembrī Gunāru Astru notiesāja otro reizi, nākusi no tieslietu ministra Jāņa Bordāna un ar simt tūkstošu eiro finansējumu atbalstīta Saeimā.
Iniciatīva izvērsusies par plašāku Tieslietu ministrijas, Latvijas Okupācijas muzeja un viņu domubiedru rīkotu pasākumu programmu, kuras laikā notiks nacionālajai pretestības kustībai veltīta konference Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, izdos grāmatu ar leģendārā G. Astras tiesas sēdes pēdējā vārda pilnu tekstu piecās valodās un iestudēs televīzijas uzvedumu par šo sēdi, dibinās atbalsta fondu un rīkos vēl citus pasākumus.
Neatkarīgi no tiem iznākusi Laura Gundara grāmata “Svešam kļūt jeb Stāsts par Gunāru A.”, viņš iecerējis arī spēlfilmu, kas vēl gaida savu finansētāju. Par G. Astru jau top dokumentālā filma Sandija Semjonova studijā.
Iedvesmoja fotogrāfija
Gunāra Astras vārds Gļebam Panteļejevam bija zināms no studiju laikiem, kad astoņdesmito gadu sākumā uzsācis mācības Mākslas akadēmijā. Pastāstījuši vecāki, jo presē jau neko nevarējis uzzināt, taču jau tad par Gunāru Astru radies priekšstats kā par nelokāmu un nesalaužamu personību.
“Ļoti labi atceros tos laikus, kad šķita, ka vara ir kā monolīts ceļa rullis, kas tev pārbrauks pāri, un ar šādu sajūtu dzīvoja absolūtais vairākums – kāda jēga pretoties padomju okupācijas varai, ja vēl divsimt gadus tā pastāvēs un mēs nepiedzīvosim tās beigas. Taču Astra ar gara spēku un inteliģenci to darīja,” atzīst tēlnieks.
Mūsdienās, kad materiāli par brīvības cīnītāju pieejami drukātos izdevumos un tīmeklī, kā arī apskatāms plašs foto un citu materiālu klāsts, tostarp arī Okupācijas muzejā, visjaudīgāko iespaidu uz mākslinieku atstājusi fotogrāfija, kurā Astra redzams svītrainā cietumnieka formā.
“No sākuma nevarēju saprast – kur tas spēks? Uzņemta dīvainā rakursā no apakšas, tāpēc rokas izskatās neproporcionāli lielas. Izrādās, ka fotografējusi sieva Līvija tikšanās laikā Valsts drošības komitejā jeb Stūra mājā pirms atbrīvošanas 1987. gadā. Fotoaparātu viņa ienesusi slepeni un turējusi to klēpī, tāpēc tāds rakurss.
Tā ir maģiska un hipnotizējoša bilde, kas parāda Astras personību tik koncentrētā veidā ar visu cietumnieka atribūtiku – formu ar svītrām un uzrakstu krievu valodā “Astra G.L.”. Sapratu, ka attēls ir jāizmanto,” par pieminekļa idejas rašanos stāsta G. Panteļejevs.
Uzņemoties veidot mākslas darbu tik spēcīgai personībai, jārēķinās, ka tā ietekmēs arī pašu, iespējams, tāpēc darba gaita šoreiz prasījusi maksimālu koncentrēšanos un pūles, kā arī nav pametusi milzīga atbildības sajūta. Kā jebkuram profesionālim līdzās pārliecībai par izvēlēto tēlu fonā vīdējušas šaubas arī par to, vai sabiedrība viņa ieceri sapratīs un pieņems.
Tagad zināms, ka pieminekļa atklāšana pārcelta uz 15. decembri, datumu, kad tiesu namā izskanēja G. Astras pēdējais vārds, kuru G. Panteļejevs raksturo kā gluži vai bībelisku ar koncentrēti noformulētu pasaules uzskatu, kas aktuāls arī šodien.
“Laurim (domāts rakstnieks Lauris Gundars. – I. P.) grāmatā ir labs apzīmējums – droša drosme, kad par drosmīgu rīcību nekas nedraud, bet pienāk brīdis, kad vari norauties kā Astra, kas ir īstais patiesības mirklis, un vai nu tu esi tam gatavs, vai – ne. Astras piemineklis un visi pārējie viņa vārdā nosauktā gada pasākumi ir par drosmi. Šāda simbola mums vēl nav, ne velti par pieminekļa moto izvēlēts aicinājums “Nebaidies!””
Pēdējais vārds – pilnā tekstā
“Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies, un pārcietīs arī šo tumšo laiku.” Tik drosmīgi izskanēja Gunāra Astras pēdējais vārds 1983. gada 15. decembra tiesas sēdē.
Lai gan visa runa bija deviņu lappušu garumā, līdz šim plašāk pieejama īsākā versija uz pusotras lapas, kādu to bija pierakstījusi tiesas sēdes sekretāre.
“Latvijas Vēstneša” paspārnē top grāmata ar runas pilno tekstu, plašu fotomateriālu un vēsturnieka Ginta Apala ievadu un skaidrojumiem. Izdevuma idejas autors žurnālists Arnis Šablovskis, kas uzņēmies arī projekta vadītāja pienākumus, uzskata, ka Astras personība un pēdējā vārda teksts mūsdienu Latvijā ir nepelnīti piemirsti un nenovērtēti.
“Šādu attieksmi simbolizē kaut vai plāksne pie Tieslietu ministrijas*, kurai pat nevar pieiet klāt un nolikt ziedus. Man prātā Viļa Daudziņa teiktais, kad, veidojot Jaunā Rīgas teātra iestudējumu “Vēstures izpētes komisija”, aktieri tikās ar Valsts drošības komitejas cilvēkiem, kuri atzinuši, ka pēc Gunāra Astras pēdējā vārda atmosfēra komitejā krasi mainījusies. Līdz šim dzīvojuši ar pārliecību, ka čekā dara labu lietu, bet šis teksts licis padomāt. Tiesa, režisors Alvis Hermanis izrādes programmiņā ierakstīja aptuveni tā – ja visi būtu tādi kā Gunārs Astra, mūs visus izvestu kā tatārus. Es gan domāju, ja nebūtu neviena tāda kā Astra, tad Hermanim, iespējams, nāktos iestudēt izrādi “Tizleņu tauta”.”
Vēsturnieks G. Apals spriež, ka G. Astram veltītie pasākumi varētu būt sākums arī smagākai sarunai par raibo padomju okupācijas pagātni, kad septiņi procenti iedzīvotāju, tostarp pieci procenti latviešu, bija iestājušies Latvijas Komunistiskās partijas rindās, savukārt Valsts drošības komitejā darbojās vairāk nekā 30 tūkstoši aģentu, neskaitot tos, kas vienkārši sniedza kādu informāciju. Vienlaikus divarpus miljonus iedzīvotāju kontrolēja vismaz tūkstotis VDK darbinieku.
“Redzam, kādas ir šīs proporcijas, bet Gunārs Astra ir viens. Visu šo masu aiz viņa platās muguras nevajag slēpt!” Viņš atgādina par Egila Levita interviju 2014. gadā, kurā jurists, izvērtējot kolaborāciju un kolaboracionismu, atzinis, ka visi kompartijas biedri piedalījušies kolaborācijā, bet tie, kas ieņēma kādas varas pozīcijas padomju valsts aparātā vai kompartijas hierarhijā, jau bija kolaboracionisti.
“Tolaik viņš piedāvāja ļoti tālejošu sešu soļu programmu, ar kuru būtu jānonāk pie nacionālās samierināšanās, taču žēl, ka pēdējos gados tā vairs netiek pieminēta,” norāda G. Apals. Kā pirmo soli E. Levits nosaucis nepieciešamību vispirms noskaidrot patiesību par padomju okupācijas periodu. Vēsturnieks izsaka cerību, ka G. Astras gads kļūs arī par pagātnes izvērtēšanas laiku.
Vai novāca čeka?
Vēl viena Gunāram Astram veltīta plāksne novietota pie lepna divstāvu nama Lucavsalā. 1909. gadā viņa vecvectēva būvētā māja pilnībā atjaunota, tagad te dzīvo jaunākais brālis Leons ar tuviniekiem. Pagalmā vecie koka šķūnīši esot Gunāra roku celti.
Divdesmit no 57 gadus garā mūža Gunārs pavadīja nebrīvē Mordovijā un Permas apgabalā. Brāļa liktenis ietekmējis arī Leona dzīvi – strādājis pie tehnisko zinātņu kandidāta disertācijas, taču visam krustu pārvilka Gunāra arests un Jelgavas pilsētas čekas priekšnieka aicinājums sadarboties.
Atteicies un savai izglītībai atbilstošu darbu vairs nav varējis atrast – viņam visas vietas jau bija aizņemtas. Sācis strādāt par šoferi un gaidījis mājās brāli, kurš te pēc pirmā izsūtījuma nodzīvoja septiņus ar pusi gadus. Gunārs jautājis, vai neesot dusmīgs, ka viņa dēļ dzīve aizgājusi šķērsām.
Nekādā gadījumā, noteicis Leons. Puikas gados vecāko brāli gluži vai dievinājis un arī tagad atzīst, ka tieši viņš devis stipru pamatu dzīvei.
Pēc Gunāra atgriešanās ap Astras ģimenes māju sagriezies īsts virpulis – ļaudis nāca un gāja, gribēja kaut ko palasīt, pavairot materiālus un, protams, satikt Gunāru. “Viņam piemita harisma, savā pārliecībā bija stingrs un nelokāms, daudz lasījis, ar plašu faktu materiālu prātā un izcilu atmiņu, kā arī lielu nepatiku pret muldētājiem un stulbumu, ko neslēpa, tā iegūstot sev nedraugus un nelabvēļus. Tikpat atklāti viņš sprieda par dzīvi Padomju Latvijā, ko uzķēra vērīgas ausis,” brāli īsumā raksturo Leons Astra.
Čekisti nesnauda – netālu no mājas Daugavmalā bieži stāvēja viņu automobilis, bet “šoferis” makšķerējis pat laikā, kad zivis vairs nerādās. Visi to zināja, arī Gunārs, bet kā viņš varēja atraidīt cilvēkus, kuriem bija vajadzīgs!
Kad pēc PSKP CK ģenerālsekretāra L. Brežņeva nāves 1982. gadā par nākamo Padomju Savienības vadītāju kļuva ilggadējs VDK priekšnieks, savulaik Ungārijas revolūcijas un Prāgas pavasara apspiedējs J. Andropovs, visā savienībā tika pastiprināta disidentu kustības apkarošana.
Latvijā 1983. gada sākumā VDK vienlaikus veica kratīšanu simts cilvēku dzīves vietās, tostarp arī pie G. Astras, taču viņu vēl nearestēja. Janvārī notika pirmie tiesu procesi, septembrī pienāca G. Astras kārta. Visā izmeklēšanas un tiesāšanas gaitā viņš atteicās piedalīties jebkādās izmeklēšanas darbībās un dot liecības, savu nostāju paužot pēdējā vārdā.
G. Astru notiesāja kā sevišķi bīstamu recidīvistu uz septiņiem gadiem ieslodzījumā un pieciem gadiem izsūtījumā. No šodienas skatu punkta – par neko. Tāda bija padomju okupācijas vara.
Pateicoties pārbūves laikā izsludinātajai amnestijai, 1988. gada 1. februārī viņš tika atbrīvots, taču pēc diviem mēnešiem mīklainos apstākļos mira Ļeņingradas kara hospitālī. Īsi pēc G. Astras nāves uz Ļeņingradu devās brālis Leons kopā ar patologanatomi Viju Tīpaini un vēl dažiem līdzbraucējiem.
“Tikāmies ar Gunāra ārstējošo ārstu majoru Kovaļenko, kurš skaidroja, ka ir bijusi sirdskaite, sirds operēta, iestājusies sepse, no kuras viņš nav atguvies. Vija neteica, ka ir mediķe, taču sāka uzdot aizvien profesionālākus jautājumus, kas atklāja ārsta melus. Viņai radās aizdomas, ka Gunārs ir saņēmis kādu ķīmiju, visticamāk, noindēts.”
L. Astra spriež, ka cilvēks ar līdera dotībām un stingru pārliecību, kāds bija viņa brālis, līdz ar pārmaiņām varēja kļūt vēl bīstamāks, iespējams, tāpēc no viņa bija jāatbrīvojas. Tagad ir pienācis laiks uzdot jautājumus par Gunāra Astras nāves cēloņiem, pat tad, ja nav cerību saņemt patiesas atbildes.
Brīvības saldā garša
Par Gunāru Astru ir sarakstītas vismaz četras grāmatas un uzņemta videofilma. Lauris Gundars ar romānu “Svešam kļūt jeb Stāsts par Gunāru A.” neveido savu versiju par brīvības cīnītāju, bet, kā pats saka, iezīmē viņa dzīvei fonu caur paša personīgo tā laika pieredzi un vienlaikus piešķiļ dzirksteli, uzdodot lasītājiem jautājumus – kā tas attiecas uz mani, ko tu darīji laikā, kad 1983. gada 15. decembrī tiesāja Gunāru Astru, vai esi kādreiz padomājis par savām vērtībām?
Šāda grāmata un filmas scenārijs, kas tika uzrakstīts vēl pirms romāna, nebūtu tapis pirms 15 gadiem, kad mērķtiecīgi sācis pētīt brīvības tēmu un iestudēt izrādes par Sibīriju, atzīst rakstnieks. Un ne jau tāpēc, ka viņš negribētu, bet tāpēc, ka diez vai sabiedrība būtu gatava šādai sarunai.
“Atmodas karstās ogles bija nodzisušas, un mēs bijām ieniruši jaunajā dzīvē, kur katram jāapjauš sava vieta, un tikai tad varam sākt skatīties, kāda tā ir. Ja tolaik kāds varētu pajautāt, kam šis stāsts, tad tagad jau ir stipri daudz piemēru apkārt, tie nāk arvien tuvāk un atrodas jau uz Baltkrievijas robežas, lai sāktu domāt, pag, pag, vai tiešām tas uz mani neattiecas? Vai dzīves krāsa no šīm tuvajām teritorijām nevar kaut kā iekrāsot manu dzīvi? Tieši tā 1939.–1940. gadā domāja Latvijas iedzīvotāji, kuriem šķita – nu nē, visur kaut kas notiek, bet pie mums ir idille.
Negribu nevienu baidīt, ka gatavojamies okupācijai, tomēr ir vērts padomāt par sevi un novērtēt to, kas potenciāli varētu būt citāds mūsu dzīvē, līdz ar to apzinoties, cik laba ir šodiena! Cik labi un ērti dzīvojam! Arī šādu mērauklu varam paņemt no tā laika un saprast – o, kādam ir sūdzības –, bet šī ir mēraukla, lai jūs saprastu, ka sūdzēties ir nepieklājīgi. Varam par sīkumiem pabubināt, bet kur un kā dzīvojam? Nu, salīdziniet! Ne jau tas, ka padomju laikā nebija plauktos preču, bet tas, ka tev nebija nekādas iespējas būt brīvam, kas nozīmēja, ka nevarēji darīt to, ko vēlies. Šķiet, kas tad tur – nedarīt, ko vēlies? Nu jā, to var teikt tikai cilvēks, kurš nekad nav nokļuvis situācijā, kad ir liegts darīt to, ko viņš vēlas.”
* 1993. gada 18. novembrī Rīgā pie toreizējās Tieslietu ministrijas ēkas Brīvības ielā 34 tika uzstādīta G. Astram veltīta piemiņas plāksne.
Uzziņa
Gunāra Astras 90. jubilejas gadam veltītie pasākumi
(var būt izmaiņas Covid-19 stingro drošības pasākumu dēļ)
2021. gadā
• 22. oktobrī piemiņas brīdis G. Astras atdusas vietā II Meža kapos.
• 22. oktobrī plkst. 11.00 G. Astras jubilejai veltīts Latvijas Okupācijas muzeja tiešsaistes pasākums. Ieraksts būs pieejams muzeja mājas lapā.
• 15. decembrī G. Astras pieminekļa atklāšana iepretim Rīgas Apgabaltiesas ēkai Brīvības ielā 34.
• Decembrī nacionālās pretošanās cīņai veltīta konference Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kuru tīmeklī varēs vērot tiešraidē.
2022. gadā
• Janvārī grāmatas atvēršana ar G. Astras 1983. gada 15. decembra tiesas sēdes runas pilnu tekstu latviešu valodā, tulkojumu četrās svešvalodās, fotomateriālu un vēsturnieka G. Apala ievadu un paskaidrojumiem.
• Televīzijas filmas – uzveduma pirmizrāde par 1983. gada 15. decembra tiesas sēdi un G. Astras pēdējo vārdu.
• G. Astras fonda dibināšana.
• Eseju konkurss skolēniem.
• G. Astram veltītas sadaļas izveidošana Latvijas Okupācijas muzeja mājas lapā (QR kods būs attēlots arī uz pieminekļa plāksnes).
• G. Astras nāves apstākļu izmeklēšana.
Informāciju sniedza tieslietu ministra padomnieks Imants Krastiņš
