1932. gada 31. martā. Sieviete un Dieva vārds 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 90 gadiem Rīgā notika Latvijas Evanģēliski luteriskās baznīcas sinode, kuras gaitā par pirmo LELB arhibīskapu ievēlēja mācītāju no Ventspils Teodoru Grīnbergu.
Sinode izpelnījās plašākas sabiedrības uzmanību vēl kāda cita iemesla dēļ – luteriskās garīdzniecības sapulcē izvērtās karstas debates jautājumā: “Vai ļaut sievietēm teoloģēm sprediķot baznīcā?”
To pieprasīja sieviešu organizācijas, un sabiedrībā par to pozitīvi sprieda jau vismaz kopš 20. gadu vidus. Šķita absurdi, ka LU Teoloģijas fakultātē studēt sievietes drīkst (1932. gadā teologos studēja 39 sievietes), taču uzrunāt draudzes dievnamā baznīcas virsvalde tām neļauj.
Labs piemērs bija komponista Jāņa Zālīša dzīvesbiedre Milda Zīverte-Zālīte, kura 1930. gadā teologus beidza ar izcilību.
Sinodē viena daļa dalībnieku uzstāja, ka “Bībelē noteikti aizliegts sievietēm sludināt Dieva vārdu”, ka “sievietei jāpaliek, kur ir”. Otri tomēr aizrādīja, ka “sievietes ētiski stāv augstāk par vīriešiem”, ir labākas audzinātājas, “Kristus nav šķirojis cilvēkus vīriešos un sievietēs”.
Noslēgumā ar 201 balsi par un 89 balsīm pret sinode nobalsoja par pilnvarojumu baznīcas virsvaldei sniegt sievietēm teoloģēm tiesības runāt baznīcā.
Taču tikai “no pults”, nevis altāra vai kanceles. Pēc pabeigta sprediķa “amen” bija jāsaka mācītājam.
