1940. gada 3. jūlijā. “Ākstīšanās pie Brīvības pieminekļa jāizbeidz” 1
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 80 gadiem, dienā, kad vēl pat nebija pilnībā noformēta Augusta Kirhenšteina “valdība”, nu jau legāli drukātajā lielinieciskajā “Cīņā” un pagaidām vēl iznākošajā laikrakstā “Jaunākās Ziņas” parādījās Rīgas prefekta, tas ir, policijas priekšnieka, A. Serdanta “aizrādījums galvaspilsētas iedzīvotājiem”: “Ziedu nolikšana un ziņkārīgo pulcēšanās pie Brīvības pieminekļa pēdējās dienās pieminekļa apkārtnē izsaukusi dažus nopietnus satiksmes un kārtības traucējumus.
Lai to novērstu, līdz turpmākam pulcēšanās un ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa noliegta.” Teju identiski šāda satura paziņojumi turpmākajās dienās parādījās arī citos preses izdevumos.
Tie liecināja par politiskās situācijas saasināšanos padomju okupētajā Latvijā. Svešā vara vēl nejutās komfortabli. Ne velti 1. jūlijā “Cīņā” bija nodrukāts šāds vēstījums: “Ākstīšanās pie Brīvības pieminekļa jāizbeidz.
Beidzamā laikā Brīvības pieminekļa pamatus sedz puķēm un nacionālām lentām, un ir ļautiņi, kas ar savu ākstīšanos iet vēl tālāk.
Tā vakar – īsi pēc sardzes maiņas, kamēr skatītāji nebija izklīduši – divas balti ģērbušās dāmiņas atkal nolika pieminekļa pakājē ziedus un pēc tam arī pašas sakņupa uz ceļiem, galvas nokārušas, rokas sakrustojušas, tādā veidā demonstrējot savas sēras par vecā režima likvidāciju..
Laiks izbeigt šīs “puķu demonstrācijas” un slaistu ākstīšanos.” 17. jūlijā sekoja rīkojums, ka jāizbeidz arī Latvijas armijas godasardze pie pieminekļa.
