Kartīšu sistēma Latvijā veicināja “melnā tirgus” un kukuļošanas uzplaukumu 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 80 gadiem vācu okupētajā Latvijā Otrā pasaules kara apstākļos ieviesa kartīšu sistēmu, kas normēja pārtikas produktu iegādi nedēļai vai mēnesim. Apgādes grāmatiņām ar pārtikas produktu kuponiem vajadzēja novērst haosu, preču trūkumu un rindas, kas jau jūlijā kļuva par ikdienas parādību.
Vēl pirms kartīšu sistēmas ieviešanas normēšana skāra no veikaliem pazūdošo cukuru, ziepes, apģērbus.
Sākotnēji personai nedēļā paredzēja 3300 g maizes, 350 g gaļas, 200 g sviesta, 50–100 g siera, 80 g surogātkafijas. Mēnesī – 700 g cukura, 150 g saldumu, 150 g makaronu vai putraimu. Kara gaitā devas saruka.
Atsevišķas produktu grupas pazuda vispār. Turklāt kuponu esamība negarantēja produkta klātbūtni veikalā. Piens pienācās tikai bērniem līdz 14 gadiem, slimniekiem, jaunajām māmiņām. Normēja arī sakņu un zivju izsniegšanu. Rūpniecības preču saņemšanai vajadzēja atļaujas.
Lauksaimnieki ar saražoto produkciju oficiāli vairs brīvi rīkoties nedrīkstēja.
Neoficiāli tas, protams, notika. Sākās “melnā tirgus” un kukuļošanas uzplaukums. Lielu daļu Latvijā saražotā nu sūtīja uz Vāciju vai izmantoja tikai vācu administrācijas un armijas uzturēšanai Ostlandē.
Zīmīgi, ka vācu okupācijas varas laikraksti kartīšu ieviešanu un preču trūkumu skaidroja līdzīgi padomju okupācijas varai 1940./1941. gadā – vainīgi esot “neapzinīgie” un “negausīgie” pircēji un tirgotāji.
“Pārtikas kartiņu sistēma dos visiem taisnīgu devu, un to varēs saņemt bez laika kavēšanas garajās rindās. (..) Pārmērību ēšanā kartiņu sistēma novērsīs un tā vietā radīs mūsu virtuvēs veselīgas pārmaiņas,” 1941. gada 2. septembrī apgalvoja “Tēvija”.
