Pirms 80 gadiem Latvijā likvidēja privātās bodītes, kur aiz letes stāvēja pats īpašnieks vai kāds viņa ģimenes loceklis 10
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 80 gadiem Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma lēmumu par to privāto tirdzniecības uzņēmumu nacionalizāciju, kuru gada apgrozījums bijis lielāks par 50 tūkstošiem rubļu (latu).
Dekrētā tika norādīts, ka veikali nacionalizējami ar visu naudu un mantu, kas tajos atrodas nacionalizācijas dienā. Lielos tirdzniecības uzņēmumus padomju valsts bija sagrābusi jau 1940. gada vasaras beigās un rudenī.
Tagad pilsētās un laukos praktiski pārstāja eksistēt pat mazās privātās bodītes, kur aiz letes stāvēja pats īpašnieks vai kāds viņa ģimenes loceklis.
Nacionalizēto lielākajās pilsētās nodeva jaundibinātajām valsts tirdzniecības organizācijām, bet uz laukiem – patērētāju biedrībām. Līdz ar to okupētajā Latvijā vairs nebija ne tikai privātā ražošanas un pakalpojumu sektora, bet nu arī tirdzniecības sektora.
Režīmam tipisks bija notikušā pamatojums: “Lai apkarotu spekulāciju, ļaunprātības, preču cenu paaugstināšanu un sabotāžu no privātu tirgotāju puses, kas kavē iedzīvotāju normālu apgādāšanu ar precēm, kā arī sakarā ar valsts un kooperatīvās tirdzniecības izveidošanos un nostiprināšanos.”
“Ieejot privātos veikalos, mēs tur redzam tikai sīkumus. Neviens no viņiem nerūpējas, lai iedzīvotāji būtu apgādāti ar visu nepieciešamo,” apgalvoja “Cīņa”.
Tā pamācīja, kā jaunums uztverams: “Darba ļaudis šo soli var tikai apsveikt, jo tas nozīmē viņu apgādes nodrošināšanu, nozīmē saražoto preču pareizu novietošanu tirgū, nozīmē padomju varas nostiprināšanu un plānveidīga darba pilnīgu realizēšanu.
Tas nozīmē spekulantu un liekēžu izskaušanu, kuri gribēja iedzīvoties uz darba cilvēka rēķina, kuri traucēja mūsu sociālistisko celtniecību.”
