Viss mainījās, kad ideju atzinīgi uzņēma Staļins. Kā tapa “Latvijas strēlnieku divīzija” 8
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 80 gadiem Otrā pasaules kara gaitā PSRS Aizsardzības Tautas komiteja un nākamajā dienā arī Vissavienības kompartijas centrālkomiteja Maskavā pieņēma lēmumu par ‘’Latvijas strēlnieku divīzijas’’, vēlāk zināmas kā 201. latviešu strēlnieku divīzija, formēšanu.
Iniciatīva par šādas nacionālās karaspēka vienības veidošanu PSRS sarkanās armijas sastāvā jūlija beigās bija nākusi no evakuācijā Krievijā esošajiem Latvijas kompartijas vadītāja Jāņa Kalnbērziņa un Latvijas PSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja Viļa Lāča.
Sākotnēji PSRS varasvīri tādas “nacionālistiskas tendences” uzņēma ar aizdomām, taču viss mainījās, kad ideju atzinīgi uzņēma Staļins.
Saskaņā ar lēmumu ar divīzijas komplektēšanu bija jānodarbojas Latvijas kompartijas vadībai un Latvijas PSR vadībai, saņemot atbalstu no Maskavas kara apgabala, kurā jaunajai divīzijai paredzēja karot.
Komplektācijai bija jānotiek no etniskajiem latviešiem un citu tautību Latvijas iedzīvotājiem, kas atradās ārpus vācu okupētās PSRS daļas, – vispirms jau Latviju līdz ar sarkano armiju pametušajiem miličiem, strādnieku gvardiem un padomju aktīvistiem, kā arī citiem evakuētajiem, arī Krievijas latviešiem.
Divīzijas formēšana notika Gorohovecas nometnē pie Gorkijas (Ņižņijnovgorodas), bijušā latviešu strēlnieka, pulkveža Jāņa Veikina vadībā.
Lēš, ka kopumā kara gados divīzijā, kam 1942. gada oktobrī piešķīra 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas nosaukumu, iesauca ap 100 tūkstošus, no kuriem gan tikai labi ja puse bija latvieši vai nākuši no Latvijas.
