1990. gada 4. jūnijā. Latvijai stabilizējošs iekšlietu ministrs 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 30 gadiem Latvijas Augstākā Padome (AP) par iekšlietu ministru Ivara Godmaņa valdībā apstiprināja Aloizu Vazni.
Publicists Jānis Vahers par šo epizodi rakstījis: “Vaznis bija profesionālis līdz kaula smadzenēm – gan kā agrākais kriminālizmeklēšanas priekšnieks, gan kā Rīgas rajona milicijas priekšnieks viņš pārzināja milicijas darbu visās tā niansēs.
Maskavai ar šo ministra kandidatūru nācās samierināties.”
Izšķiroties par Vazni, svarīgu lomu spēlēja tas, ka viņam kā speciālistam ar tobrīd 33 gadu milicijas pieredzi bija plašas pazīšanās iekšlietu sistēmā citviet PSRS, tāpat tas, ka viņš bija autoritāte arī tiem iekšlietu struktūru darbiniekiem, kuri lāgā nebija ne tautfrontieši, ne interfrontisti. Uzskatīja, ka Vaznim būs “stabilizējoša loma”.
Galvenās problēmas draudēja Rīgas milicijā, kur nelatviešu bija ap 95% – astoņdesmitajos gados tajā ieplūda ļoti liels skaits darbinieku no citām PSRS republikām; viņi neprata pat latviešu valodu.
Jaunā ministra galvenais uzdevums bija pēc iespējas gādāt, lai milicija paliktu ārpus politikas, kas 1990./1991. gada situācijā drīzāk nozīmēja panākt, lai lielākā daļa miliču būtu lojāli vai vismaz neitrāli AP un nenostātos pret neatkarības atjaunošanas kursu, lai turpinātos sabiedriskās kārtības uzturēšana un noziegumu izmeklēšana.
Milicija tolaik bija vienīgais bruņotais spēks, kas atradās Latvijas valdības rīcībā.
Problēmas Vaznim sākās tūlīt, jo savu vietu atsacījās pamest iepriekšējais Latvijas PSR iekšlietu ministrs Bruno Šteinbriks.
Omoniešu apsargātais Šteinbriks paziņoja, ka neaizies, iekams viņu neatcels PSRS iekšlietu ministrs Vadims Bakatins. Važņa un Latvijas valdības locekļu brauciens uz Maskavu panākumus nedeva, jo Kremlī atbalstīja Šteinbriku.
Par jaunā iekšlietu ministra un visas valsts lielāko problēmu tomēr drīz kļuva OMON kaujinieki. Tie atteicās pakļauties Vaznim, galu galā pārejot PSRS Iekšējā karaspēka pakļautībā.
