1990. gada 5. martā. Varas maiņa Latvijas PSR čekā 5
Pirms 30 gadiem Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidijs atbrīvoja Staņislavu Zukuli no LPSR VDK priekšsēdētāja pienākumiem, viņa vietā ieceļot Edmundu Johansonu – pēdējo šīs institūcijas vadītāju Latvijas vēsturē. Kā atmiņās uzsvēris Johansons, tā bija pirmā reize, kad LPSR VDK kandidatūra pirms tam netika apspriesta un apstiprināta Latvijas kompartijas vadībā.
Čekas priekšnieku maiņa bija ilustrācija tā laika varasspēlēm Maskavā, jo čekas vadība visās trijās Baltijas republikās tika nomainīta vienā reizē. Latvijas gadījumā vecā parauga čekists Zukulis kā stingrās līnijas un represiju piekritējs vairs neatbilda jaunajai politiskajai realitātei, kas prasīja delikātāku pieeju. Viņu atcēla, pat savlaicīgi nebrīdinot.
Līdzīgi fakta priekšā par jauno posteni nostādīja arī Johansonu, kurš tobrīd no Rīgas bija nosūtīts darbā VDK centrālajā aparātā Maskavā: “Pēkšņi mani pie sevis izsauca PSRS VDK priekšsēdētājs Krjučkovs un paziņoja, ka ir vienošanās ar Latvijas PSR vadību par manis nozīmēšanu par Latvijas PSR VDK priekšsēdētāju.” Johansons bija diplomātiskāks un elastīgāks čekists, “vietējais kadrs”, kurš labi pazina un uzturēja draudzīgas attiecības ar tā brīža Latvijas kompartijas pirmo sekretāru Jāni Vagri, AP priekšsēdētāju Anatoliju Gorbunovu, AP Prezidija sekretāru Imantu Daudišu un citiem.
Neapšaubāmi, šis un citi apstākļi vēlāk nospēlēja pozitīvu lomu, jo Johansona vadītā LPSR VDK Latvijas valstiskuma atjaunošanas procesos lielā mērā ieturēja neitralitāti un nelika tiem šķēršļus. Savukārt pēdējais radīja neapmierinātību interfrontistu nometnē, kurai LPSR VDK aparātā netrūka piekritēju.
Sekas bija šķelšanās un savstarpēja neuzticība reiz visvarenās institūcijas iekšienē.
