4 sensenas Lieldienu tradīcijas: veiksmei, mīlestībai un veselībai 0
Mūsdienu dzīvesziņas pētnieki teic, ka Lieldienās visvairāk saglabājušās senās paražas. Galvenās no tām ir četras:
• izdarības ar pavasara ūdeņiem,
• vārītu olu ēšana,
• šūpošanās,
• pēršana ar dzīvības rīksti.
Minimums, kas šajā laikā jāizdara, – jāšūpojas, jānomazgā mute tekošā ūdenī un jākrāso olas. Katrs pats var izdomāt savu simboliku – vai gribas būt skaistam vai veselam, vai gribas šajā gadā ģimenes pieaugumu, vai pavisam pieticīgi – negribas, lai odi dzeļ, un negribas arī melot. Lai būtu laimīgs, Lielās dienas rītā jākāpj augstā kalnā, kur saules stari dejo. Bet, ja gribas būt veselam un skaistam ar sārtiem vaigiem, tad Lieldienas rītā jāapēd divpadsmit dzērvenes.
Ūdens maģiskais spēks
Lielās dienas rīta pirmais rituāls – jāceļas pirms saules un jāiet uz avotiņu mazgāties, tad možums iemantots uz visu vasaru. Bet, ja nomazgā muti tādā strautiņā, kas tek pret rītiem (austrumiem), tad visu gadu paliek jautrs un mundrs kā strautiņš.
Kurši uzskatījuši, ka šajā rītā saullēktā smeltam ūdenim piemīt dziedinošs spēks. Tagad smejoties teic, ka pietiek pagriezt krānu un būs tekošs ūdens, un nav nekādas problēmas izpildīt seno rituālu.
Sendienās dzīvajā ūdenī peldināja lopiņus, to uzlēja bišu stropiem, lai bitītes vairotos.
Šūpošanās
Runā, ka Lielās dienas rītā saule aust citādi nekā citos rītos – tā it kā vairākas reizes palecas. Iespējams, tieši tāpēc par vienu no skaistākajām tradīcijām Lieldienās kļuvusi šūpošanās, ko var uzskatīt kā neformālu palīdzību saulītei pacelties debesu kalnā.
Šūpoles ir ļoti dažādas, bet pirms šūpošanās tās vispirms jāizpušķo. Lai ar šūpolēm neatgadītos nekas neparedzēts, tām ziedo olu – to ierokot tieši zem šūpošanās vietas. Bet tās arī varēja iesvētīt, pār šūpoļu kārti metot olu. Ja izdevās apskriet apkārt un noķert, lai nesaplīst, tad bija liels prieks, jo tas bija kā solījums – dzīvos visilgāk.
Pirmo parasti izšūpoja saimnieci un saimnieku, un tikai pēc tam pie šūpošanās tika pārējie.
Šūpojas visas trīs pavasara saulgriežu dienas. Pēdējais ir šūpotņu sagraušanas vakars, kad pēdējo reizi vēl visus pēc kārtas izšūpo, pēc tam atraisa striķus, un šūpoles ar troksni sagāžas. Citur nojauktās šūpoles arī sadedzina. Mūsdienās gan tā vairs nedara, jo šūpoles paliek visu vasaru gan bērnu priekam, gan jauniešu romantikai.
