V. Krustiņš: – Kādas ir liela uzņēmēja attiecības ar bankām? Daudz runā, ka tās ir skopas, nelabvēlīgas jauniem projektiem? 7
– Esmu biznesā divdesmit gadus, un nekad man nav bijuši konflikti ar bankām. Tā ir solīda kredītvēsture. Sadarbojos ar piecām vietējām bankām. Pirms iet uz banku pēc aizdevuma, izvērtēju vienkāršas lietas. Proti, ja aizņemos, man jābūt pārliecinātam, kā bizness izvērtīsies un kā naudu atdošu. Iekrīt tie, kas iet uz avantūrām, mēģina kaut ko sākt uz ļodzīgiem pamatiem un bez pietiekamas kompetences. Mani arī divdesmit gados mēģinājuši iesaistīt šur vai tur, taču palieku pie būvniecības, būvmateriālu ražošanas, kur es kaut ko zinu un kur viens sektors papildina otru.
– Esat liels eksportētājs? Kur ir māksla iekļūt ārzemju tirgos? Ar elkoņiem jālaužas?
– Par produktu eksportu nopietni aizdomājos pirms gadiem četriem, un tad nebija īsti skaidrs, cik tas paņems laiku, naudu un enerģiju. Izvēlējāmies vairākus virzienus: Skandināviju, Lielbritāniju, Vāciju. Trijos gados iztērējām ap miljonu, lai taustītu ceļu, lai mūsu cilvēki pētītu, kur labāk doties. Tas vēlāk būs jāatpelna, taču tagad ir ceļa zīmes, ārzemju partneri, kontakti, pasūtījumi. Jāsaka, Rietumos ne visai tic, ka šeit kaut ko var pacelt atbilstošā kvalitātē un kvantitātē. It īpaši zviedri paši brauc, skatās mūsu rūpnīcas. Jautā, kā maksājam nodokļus, kur liekam ražošanas atkritumus, kādas ir arodbiedrības. Viņiem viss šķiet svarīgi.
