“Ak, kādēļ vēlu nāci tu…” 7
Galvā ieskanas skumjā melodija, kad pirmsvēlēšanu karnevālā Inguna Sudraba, kuras sirdi it kā esot caururbusi Latvijas mīlestības amorbulta, lūdz mani, vēlētāju, uz dāmu deju, lai es aizdancinātu viņu līdz Saeimas deputātes krēslam.
Ja uzaicinājums būtu izteikts pirms padsmit gadiem, kad politikas parketu vēl biezā kārtā neklāja (protams, visu konkurējošo partiju) dejotāju sanestie dubļi, es, iespējams, to pieņemtu, bet šodien nevaru atbrīvoties no sajūtas, ka Sudrabas kundzes sacītie vārdi nenāk no sirds, bet acis, sēžot deputātes krēslā, viltīgi mirdzēs tanī virzienā, kur apmetušies jaunizceptie “sociāldemokrāti”.
Un tādēļ, atbildējis: atvainojiet, es nedejoju, – gaidīšu tās “dzimtenes meitenes” uzlūgumu, ar kuru mani saista savstarpējas simpātijas jau vairāku pirmsvēlēšanu karnevālu garumā.
Gunārs Ziemelis Rīgā
