Monika Zīle: Ākstu un jokdaru klubiņš?…Eglītis beidzot uzņemts “lielo puišu” komandā 39
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Atšķirība starp demokrātiju un diktatūru ir tāda, ka demokrātijā jūs vispirms balsojat, bet pēc tam saņemat pavēles, turpretī diktatūrā jums nenākas tērēt laiku balsošanai.” Čārlzs Bukovskis
Ja mājas bibliotēkā ir amerikāņu ārsta un ceļotāja Harija Raita latviski tulkotā grāmata “Burvestību liecinieki”, īstais laiks atvērt nodaļu, kur autors apraksta nokļūšanu pirmatnējos apstākļos dzīvojošā ciltī, kad rītos visi tās vīrieši dodas karā pret kaimiņiem, bet vakaros nāk atpakaļ ar paziņojumu: mēs uzvarējām.
Pārsteidzošā kārtā H. Raits to pašu dzird, pēc dažām dienām apmeklējot pretējo karojošo pusi.
Nav grūti uztvert līdzību – džungļu iemītnieki blefo uz mata kā mūsu politiķi, komentējot savu partiju rezultātus pašvaldību vēlēšanās.
Lai gan balsotāju aktivitātei, šķiet, vairs nav kur zemāk krist, tālrādes saietā 6. jūnijā gan “aparistu” zeltamute Daniels Pavļuts, gan Jaunās konservatīvās partijas valdes loceklis Gatis Eglītis apgalvoja, ka sasniegtais rezultāts ir lielisks.
D. Pavļuts nelaida garām iespēju uzsvērt administratīvi teritoriālās reformas ģenialitāti un ar to saistīto valsts straujo attīstību.
Tiesa, Gatim Eglītim nācās pārdzīvot dažus nepatīkamus mirkļus sakarā ar sociālajos tīklos izplatīto paziņojumu, ka par JKP nenobalsojušie novadi no koalīcijas četrotnes dalītā dažādu fondu pīrāga dabūs tikai trīspirkstu figūru.
Taču Valsts prezidents jau bija paguvis šo tvītu ierindot starp jokiem, un ilgi kāroto portfeli beidzot saņēmušais G. Eglītis ekrānā izskatījās apmierināts – ar sevi un vispār, lai gan nebija gluži tas amats, kurā viņš nominējās pirms vēlēšanām.
13. Saeimai sanākot, G. Eglīša nolūkoto ekonomikas ministra krēslu dabūja “KPV LV”.
Tai šķeļoties, manīgais JKP deputāts atkal piedzīvoja neveiksmi, mēģinādams iebīdīties Finanšu ministrijas parlamentārā sekretāra Ata Zakatistova vietā.
Bet nu G. Eglītis beidzot uzņemts “lielo puišu” komandā un drīkst publiski pateikt, kurš valstī saimnieks.
Premjers Krišjānis Kariņš (“JV”) jau paziņojis, ka steidzīgi nepieciešams nopietns pētījums par vēlētāju zemās aktivitātes iemesliem.
Bet vai tiešām jāizdod nauda, ja visas atbildes rodamas tagad jau izdzēstajā Gata Eglīša tvītā? Tur ir gan cinisms un varu ieguvušā bravūra, gan parlamentārietim nepiedodama augstprātība un slimīga lieluma mānija.
Bet viss kopā tas raksturo valsts pārvaldē cilvēkiem nepieņemamo. Piedevām bezkaunīgo savējo “ručīšanu”, mēģinot attaisnot gan vakcīnu iegādē pieļautos pārkāpumus, gan citus nopietnus grēkus.
Par tādiem īstas demokrātijas valstīs maksā ar amatiem un mandātiem. Pie mums šīs nejēdzības “savējie” pasniedz kā sīkas atkāpes no labas pārvaldības modeļa vai īpatnēju humoru.
Tad nu pašvaldību vēlēšanās ir pausta attieksme pret ākstu un jokdaru klubiņu varas plauktos.
Jaunā iekšlietu ministre Marija Golubeva (“Attīstībai/Par”) starp savām prioritātēm nosaukusi cīņu pret vardarbību, bet Gatis Eglītis ar tvītu, kurš pēc būtības ir gan pļauka par citiem politiskajiem spēkiem 5. jūnijā balsojušajiem, gan publisks drauds “nesavējo” novadu domēm, ir viņai devis lielisku iespēju pierādīt, ka nesola tukšu.
Proti, labklājības ministra tvīts satur visas emocionālas vardarbības pazīmes. Bet emocionālie vardarbji ir saucami pie atbildības tieši tāpat kā kulaku vīstītāji. Ko teiksiet, Golubevas kundze?…
